Beidzamās dienas man patīk arvien vairāk, nu tā jau vienmēr ir pirms atgriešanās ārpasaulē, kur man jāapgūst zinības, un jārunā ar cilvēkiem, smaidot kā siltos mēslos iekāpušai. Vakar Ivaram ļoti savajadzējās kautkādus mistiskus torņus, un tā nu mēs 3 cilvēku sastāvā klīdām pa naksnīgo Iļģuciemu, runājot par nedēļu vecu tēju un festu biļetēm, hehe forši. Un tad nāca daudzsološais rīts ar skaistiem pilsoņiem visapkārt, rīta vilcienu un intelektuālajām sarunām, pentāna cisternas aiz loga Melturos, un tad Cēsis. Fantastiski skaistas kā vienmēr, ar jaukajām personām, sniegu un kabaču ikriem burciņā, ar prazdņičnoje bezalkogoļnoje un smiekliem. Un izteiktu mazuma piegaršu beigās kā jau parasti, kad jāatvadās un pārlieku siltā autobusā jākratās atpakaļ uz saviem mūriem, tagad pilnīgi skumjas māc. Bet tas jau nekas, tā beigās vienmēr vajag. Mana apburošā Vācijas cienītāja ir atbraukusi no turienes atpakaļ, dikti grib mani satikt un ir atvedusi man avīzi, vispār vediet man no svešzemēm avīzes nevis kautkādus ledusskapja magnētiņus, es ļoti priecāšos. Kaķis nežēlīgi izrēķinās ar pūpola zaru, un šovakar drīkst klausīties tikai Imantu Daksi, lai naktī atkal kautkur sēdētu un dziedātu.