Soļojām ar briaans pa Latgalīti un sajūsminājāmies, finālā es nospriedu, ka daļu no tur atrodamajiem štruntiem man noteikti vajadzēs dzīvoklī, kurā vispār būs bohēmas dzīve un visi tiks laipni gaidīti. Piepīpēja man mēteli ar cigaretes dūmiem un sirdi ar prieciņu, tagad tik atliek piekombinēt Smenai fotofilmiņu un iet praktizēties. Doma laukumā ticīgie kā aptrakuši nēsājas riņķī ar milzu krustu un lāpām, īpatņi, es viņus nesaprotu šaujiet mani nost. Un sniegs snieg ik pa brīdim, bet te valda miers un Cocorosie. Priekā.

Ā, un Alisei Vadonei pirmajā aprīlī ir dzimstamsvētki [sveiciet visi viņu], bet ak jel, es arī vēlos piedzimt pirmajā aprīlī, varbūt visa mana dzīve būtu viens liels joks, lai gan tālu no patiesības nav arī patreiz ar visu manu 25. novembri - vieni vienīgi joki nonstopā visu mūžu. Bet ko nu par maniem dzimšanas datiem, iedomājieties jel, šausmīgi laimīgā māte ar mazo Alisīti uz rokām zvana visam Vadoņu klanam uz māju, bet tur visi domā, ka šis fakts ir tikai ne pārāk izdevies aprīļjoks. - Man piedzima bērns! - Nu ko tu dirs, mīļā, kāds vēl bērns. Forši, ne.