Vīrusi pie manis līp kā mušas pie meduspoda, rr, atkāpies jel nešķīstais. Trolejbusā no Mežciema uz centru bij jauka konduktortante un vēl jaukāki pasažieri, pilnīgi kā tāda liela famīlija, visi runājās savā starpā un plēsa jociņus, un pirms tam viens jaunietis ar caururbjošu skatienu manī skatījās kā auns uz jauniem vārtiem un uzdzina tīri fizisku diskomfortu. Bet ko nu par to. Cimdiņi savēlušies, mētelis notašķīts ar velnsviņzin ko, virtuvē stāv spirtā iemērkti diegi mūžīgajam dzinējam [skatīt pāris ierakstus atpakaļ] un Salstiņš līdz kaulam manī ielīdis, ka tik nav drudzis. Viedi teikumi plānotājā, viedi teikumi izbļauti visumā. Pavasaris.

Es šo brīnumu tikai ieraudzīju un pieprasīju iemūžināt - kadrs pieder Evai Ciršai, kura šodien dabūja medus kūku sejā no manis, esiet saudzīgi.