TV kastē gorās Mārtiņš Sirmais un sola pastāstīt par ķiplokiem, hāhā, baig vajag. Es vakar lūdzu dievu jeb vismaz mēģināju to darīt, iedomājieties - es. Un dievu. Tā nemēdz notikt, nudien nemēdz, man jāsajūk tālāk ī-dī galotnītēs un pārlieku netīros pasteļkrītos. Betnulabi. Parunāsim par svētdienām, kuras man nepatīk, tās ir izplūdušas tāpat kā tas dullais kaimiņu radio. Brokastu aromāts no virtuves un sasmacis istabas gaiss. Sestdienas ir laipnas un saprotošas, bet svētdienas ir kā slapja grīdas lupata sejā, svētdienās manas maigi zaļās istabas sienas mani novēro vēl stiprāk, viena lieka kustība, un tu dabūsi miesā svinu vai lāzerstaru, izvēlies. Uzdāviniet man pārdesmit santīmus vērtu zoobodes zivtiņu, kuru iemitināt divlitrīgā akvārijā, nudien, būšu laimīga un pateicīga jums līdz mūža beigām, nosaukšu to lopu par Ilzi, Alisi vai fišīfišīfišī un dziedāšu tai zivei dziesmiņas, citēšu prozas darbus un galu galā nolasīšu cukurlīmeņa analīžu rezultātus, man būs vēlviens iemesls nākt mājās un ielīst gultā zem segas, zīmēt ēst rakstīt elpot fotosintezēt.

Klīst baumas par Metallica Skonto stadionā 20. jūlijā vai tamlīdzīgi, nu ko jūs muldat, drīzāk Černobiļa atdzīvosies, nekā viņi iekaros Latviju.

Naktis ir jāvelta sev. Jāiziet sava veida tehnisko apskati un viss pa punktiem jāpieraksta. Jānodzied sev šūpuļdziesmiņu un ap rīta pusi jāaizmieg, lai pēc stundas iedzertu tēju, atkal ietu tautā un visu kārtībā savesto izvandītu.