Ēdu makaronus po flotski. Jumm. Vakar, brienot no poliklīnikas, uz Kreslera ielas uzgāju vienlatnieku, tā drošvien ir zīme, ka jābrauc uz Mežciemu, stundām ilgi sēdēt pie ezera un klausīties, kā pret krastu šļakstinās vilnīši, bet aiz muguras braukā autobusi. Tavu brūno cukuru es iecepu pankūkās un iemaisīju tējā, nesatraucies. Fokusējam skatienu uz galda stūri, 'raudzētas paniņas ar bifidobaktērijām', un es iedomājos, kā manā gremošanas sistēmā smuki vienā rindiņā iesoļo miljoniem iepriekšminēto baktēriju kā tāda atbrīvošanas armija - "Mēs padzīsim ienaidnieku no šī zarnu trakta! Uz priekšu, vīri! Hasta la victoria siempre!". Jā, un ja es nosaitētu krūtis, saķemmētu matus uz pakausi un uzvilktu pieklājīgu uzvalku, es no sievietes pārtaptu septiņdesmitprocentīgā vīrietī. Bet tas tā. Manu kaimiņu radio dārd nesaprotamās balsīs visu cauru nakti, kas gan tiem cilvēkiem uz vecumu neienāk prātā. Kaķis nogāza manus Bolderājas pūpolus un sasita manu mīļāko vāzi, lops, tagad laimīgs guļ, īpatnis, bet es sev dziedu 'All The Pretty Little Horses', kā tādu šūpuļdziesmiņu slimajam bērniņam.

Tu pat iedomāties nevari, Skābpieniņ.