Beidzamajās dienās kautkāds vājprātīgs deja vu vislaik uzmācas un vaļā nelaiž. 2007. gada pavasaris paveras vēlreiz visā savā krāšņumā - krāsas, smaržas, cilvēki, gaismas, pat gaiss tas pats un mūžveco kedu faktūra rīvējas pirkstos uz mata tāpat. Bet ko nu par to. Gaidu rītdienu, gaidu pirmdienu, kāpēc gan ne. Pieveru aci un pētu līnijas uz savām plaukstām, visvisādi zigzagaini un cikucakaini brīnumi tur iezīmējas, o jā, šī līnija tev nesīs laimi, bet šī līnija bendē kopskatu [nu tak aizvāciet viņu, es šādos apstākļos nespēju strādāt!!]. Sarunas virtuvē, nebeidzamas sarunas virtuvē radio pavadībā. Un mēs taisamies uz pastu, vakarā gulēsim un murmulēsim kautko mums vien zināmu. Nebeidzamie prieciņi.