Sapnī ellīgi dusmojos uz visiem, un finālā kautko dikten runāju ar sarkanmataino Katrīnu iz paralēlklases, tad uzradās visvisādas sen aizmirstas personas, un vispār kautkāds ārprāts. Klasiskie slimnieka murgi. Vispār, nāk man te tāltālu atmiņu uzplūdi iz aizvēsturiskas bērnības, un būs kautkad uz Torņakalnu jāaizbrauc - tas bij tīri spilgts dzīves posms, teiksim tā. Man nav ne jausmas, kas šobrīd ir Dace un Stella iz kaimiņmājas, vai tas foršais krēsls pagalmā vēl stāv, un kas ir izdarīts ar Indriķa ielu kopumā. Bet būtu interesanti noskaidrot.
Daksis no visas sirds piebrēc manu istabu ar:"Cilvēces nodevējs, lai top viņš par koku!".