Nu, kur tad bij tā izslavētā vētra? Parādiet ar pirkstu, lūdzu.
Nupat, nupat atklāju sev CocoRosie un ellīgi priecājos, šis svētdienas rīts noteikti ieies vēsturē. Izmetīšu reiz visu to shitload ar saviem štruntiem k ibeņi maķeri un atsākšu visu no gala - ņemties, krāmēties un nodarboties, plēst vecas avīzes un no visas sirds domāt, ka mani izspiego cilvēka prātam neaptveramos veidos. Sapņu grāmata uzstāj, ka drīzumā saņemšu kādu nāves ziņu, vot pamēģiniet tik nomirt, izrakšu no zemes, atdzīvināšu un nositīšu, mirēji atradušies. Ķu ķu ķū. Saulīte spīd [sauliņa spīžo], ēst arīdzan gribās un mēs esam laimīgi, mums prieki un prieciņi. Uķi puķi. Endorfīnu lietus līst, brīnos, kāpēc nebeidzas jau kuro nedēļu.

He films the clouds. Mūžīgi mūžos - arlabunakti, tagad mēs gulēsim, un mūs ieaijās Mogwai, kāpēc gan ne, mamma drošvien teiktu - beidzot kā pie baltajiem cilvēkiem. Un daudzskaitlī mana apbrīnojamā persona pamanās runāt bieži, nevar saprast, vai tur Mēs vai Es. Bet nu ko vajag, to vajag, tas piederas pie lietas. He films the clouds, un lai viņam labi sanāk.