Vot jums liriskā atkāpe, apžļembājiet un pasakiet "cik poētiski" - mēs patiesībā nevienu tā īsti nepazīstam, viss ir tikai aptuvena nojausma par kautko, kā varbūt nemaz nav. Mēs nezinam, ko persona parasti domā, kad ēd burkānus vai sien zābaku šņores, mēs nezinam, ko persona izjuta 2005. gada 28. decembrī, pl. 16:54, un ko gan vispār mēs varam zināt? Mums tikai liekas, ka zinam, kurā vietā personai sāp, un kurā nesāp. Nu nevaram mēs cilvēku izpētīt pilnībā, nevaram, pat ja esam par to pārliecināti.
Atkāpes beigas. Back to business. Beidziet mocīt trakos, nestumjiet viņus uz skatuves tautai par izsmieklu. Rīt būs jāredz kautkāds mistisks Oļegs, no kurienes viņš vispār uzradās, džīziņ, nu negribu iesākt svaigas 365 [labojums - 366] dienas ar mazpazīstamu veci savā mājā. Jauks bij šis gads, nudien. Mamma nupat smējās par to, ka es ne reizi neesmu skatījusies Likteņa Ironiju, jo tautā runā - "pasaki, cik reizes esi redzējis Likteņa Ironiju, un es pateikšu, cik tev gadu", bet man tak viss vienmēr ačgārni, ne tā, kā pie cilvēkiem. Unikāli. Būs laikam to meistardarbu jānoskatās. Ķimerējos visu dienu ar 1000 gabaliņu puzli, kurā redzama Linderhofas pils, un drošvien ķimerēšos vēl ilgi. Virtuvē cep un šmorē, mums skan bobijs zinkõns, un nākamais gads būs vēl labāks - noteikti būs.