Māsa: Tu esi dumja!
Es: Nē, māksliniece.

Zundā šodien ir pilns ar makšķerniekiem, sasodīts, nekur man vairs nav vietas. Kāds onkulis pelēkā džemperī nepārtraukti klepoja un beigās aizgāja prom, ehh, un iedvesma ar vairs neraisās tik ļoti kā pagājušajā naktī ap vieniem. Kad beidzot atradīšu fotoaparātu, rūpnīcu burvība tiks iemūžināta divtūkstoštrīsimtčetros reiz tūkstošseptiņsimtdivdesmitastoņos pikseļos no visām pusēm, tā lūk. Strīpis Horvātijā, Alise kaut kur Mazirbē, pārējie Tirzā vai kur nu kurais, bet man ir Rīga, nolāpītā un mīļā Rīga, Buļļu un Dagmāras ielas krustojums slēgts, pārvedu zonas sākums/beigas, te ir kluss un ielas neparasti tukšas. Mamma tikko atbrauca, visu dienu pavadījusi ar Elmāru, nu lai jau viņiem tiek tas prieciņš, tagad dūdo abi pa telefonu. Cik skaista ir mīlestība. Māsa lipinās ar plastilīnu, bet man ir želejkonfektes, sāpe galvā, sāpe kuņģī un vispār visur, kur vien sāpe var iemesties, dritvaikociņ.