Labrīt! :)
Ar aprocēm, kareklīšiem un citiem štruntiņiem ir savādi, nu vismaz man. Ja speciāli dosies uz veikalu tos iepirkt, visi kaut kur noklīdīs, saplīsīs, tiks atdoti mazajai māsai or something. Tie štruntiņi tā īsti kļūst par taviem štruntiņiem, ja ar tiem saistās stāsts, notikums, jeb kas tamlīdzīgs, jā.
Un tagad par cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs bija aprakstīts Vonnegūta "Kaķa šūpulī", bet nu lasi. Pieņemsim, ka tu pazīsti 3 cilvēkus, vārdā Jānis, Juris un Pēteris. Jāni tu pazīsti jau labu laiku, bet ar Juri un Pēteri tevi kāds nesen iepazīstināja. Tā nu tu ar viņiem runājies, un jūs nonākat pie secinājuma, ka Juris un Pēteris ļoti labi pazīst Jāni. Tu brīnies, dabīgi. Nākamajā dienā jūs satiekaties jau četratā, un noskaidrojat, ka jums visiem ir vēl daudz kopīgu draugu un paziņu, dažus tu nepazīsti, bet ar tiem tevi laika gaitā iepazīstina, un izrādās, ka viņi arī visai labi pazīst tev zināmus cilvēkus, par kuru saistību ar viņiem tu pat nenojaut. Tu atkal brīnies, un tā vislaik tavs draugu/paziņu loks aug.
Mans sakāmais ir izsmelts, došos pie Baibas, nav ko te ņemties.

Nesen pārnācu mājās no Baibas viesmīlīgā dzīvokļa. Tiku pie aliņa un dabūju vērot, kā Anna līmē sev klāt liekos nagus. :D Nē, bij labi, biežāk vajadzētu šitādas sanākšanas. Tagad gan iešu nodoties aizraujošajam ģitārspēles procesam, kaut kā tak man jāprogresē šajā jomā.