Un labi vien ir, ka nebraucu uz to gāddēmit Lilasti ballēties, nu i nafig, sēdēju Spuņciemā, upmalā ēdu mellenes, elpoju un domāju. Tā arī neizdomāju. Tagad smadzenes rāda dokumentālo filmu un man ļoti taureņojas vēders. Rīt uz koncertu un es no visas sirds ceru nesatikt nevienu pašu pazīstamu seju, lai gan tas drošvien ir neizbēgami. Jā, dzīve ir skaista, bet šobrīd tā ir mazāk skaista, oh well. Man nepatīk žēloties, bet patreiz tiešām gribās.