Dieviņtētīt, šie bija paši ārprātīgākie/tizlākie/nožēlojamākie Jāņi visā manā līdzšinējā mūžā, to es jums varu apgalvot, liekot savu labo ķepu uz sirds. Mani vecvecāki ir hroniski alkoholiķi, mana tante ir lesbiete, jaukie policistonkuļi par braukšanu reibumā un bez papīriem mums noņēma ķiršsarkano Mitsubishi Galant ar nodauzīto pakaļgalu un līdz piektdienai to marinēs Siguldā, es esot ieņemta pļavas vidū [tam es īsti neticu, jo skaitot 9 mēnešus no novembra, sanāk februāris] un vēl man sasodīti patīk iet neskaitāmus kilometrus gar ceļmalu uz mājām, tur tajā rajonā ir šausmīgi skaistas pļavas un tādās es labprāt mīlētos siltās jūlija naktīs. Jā, ko nu par to. Tā dzērāju brandža saplēsa manam Oskariņam sesto stīgu, izbendēja visu svinēšanu, nekaunīgi pamodināja mūs pēc nieka 4 stundām miega un paši aizgāja gulēt. Smags rīts, sarunas ar visnotaļ feino Guntaronkuli par mūziku un vecajiem labajiem laikiem, rīta šašliks un dzimst doma doties prom no šīm šausmām ar jebkādiem līdzekļiem. Lādzīgs taksists ar sarkanu busiņu un Siguldas autoosta, ekspresī mani mierina Simanoviča balss un mājās es atdodos savai vissvētākajai gultai. Pēc nāvīgi dziļa miega mēs cepjam gaļu pagalmā un sēžam istabas vidū, skatoties murgaino TV kasti un uzjautrinoties par visu tur redzamo, tagad man derētu pateikties Ūsiņam, Dionīsam un Kecalkoatlam par to, ka esmu mājās dzīvā veidā un bez amputētiem locekļiem, bet varbūt arī nē. Laimīgas jums pohas un 24. jūniju.