Lasīju Maijas cibu un sagribējās kļūt par piecreiz labāku cilvēku, tad nu tā arī darīšu, sākot ar šo pašu brīdi, turiet mani pie vārda un aiz vārda. Jā, lūk. Jau kādu laiciņu sarakstos [just to improve my English skills] ar vienu personu iz Ungārijas, viņa ir ar autismu slima lesbiete un viņas māte tirgo loterijas biļetes, visnotaļ pabriesmīgi, bet manuprāt perfekts tēls kādam stāstam. Bet ko nu par viņu. Mani vakar nodēvēja par 'mazo Luisu Leinu', kura laikam bij vienmēr degpunktā esoša reportiere no viena komiksa. Nav ne jausmas, kā tas būtu jāuztver, bet nu labi - es piekrītu, es visam piekrītu. Vēl es secināju, ka visa pamatā ir gaidīšana - es gaidu rindā pie ārsta un rindā pēc dienišķās piena pakas, gaidu, kad alus kausā nostāsies putas, gaidu, kad uzvārīsies tēja. Gaidu vēstules, gaidu zvanus. Visa dzīve sastāv no nebeidzamas gaidīšanas, apzinātas un neapzinātas. Gaidu tramvaju, gaidu rītdienu, Ziemassvētkus, filmas beigas, pasaules galu un vēl velnsviņzin ko. Bez gaidīšanas nevar nekādi, un varbūt tā pat ir iespējamā dzīves jēga un būtība - gaidīt, sitiet mani nost ar beigtu kaķi, bet šobrīd man tā patiešām liekas. Bet nu beigsim filozofēt un mazgāsim piegānīto virtuves grīdu, kuru vēlāk piebārstīsim ar jāņuzālēm, visa māja sākumā smaržos pēc Ajax 'ar puķīšu garšu', un ja runājam par smaržām, mans krekls, spilvens un pat miesa smaržo pēc Viņas, kas gan ir visai mistiski, jo šeit es viesus neuzņemu un Viņu neesmu manījusi jau nedēļu [un tas mani mēreni nomāc, jo ilgoties es pieprotu labāk nekā elpot]. Laikam ilgākais laiks līdz šim, bet cilvēkiem arī jāļauj atvilkt elpu, tas ir vispārzināms fakts. Oh, well. Rīt agri agri prom uz Jūdažiem, liet sevī alu ['I guess you're a mild alcoholic then'] un priecāties par lauku atmosfēru, varbūt nakts vidū apsēsties pļavas vidū, piezvanīt kādam un dziedāt klausulē, bet varbūt arī nē. Cheers.