Kamēr Rīgā deg cietumi, es auju kājas un dodos uz laukiem - lūk tā tik ir sagaidīšana, cilvēki priecīgi, cep un šmorē jau no paša rīta par godu manai atbraukšanai, lej alu kausā bez jautāšanas, izrāda pļavas, ezeru un vietējo piparbodīti, prombraucot dod līdzi bezmaz visu siltumnīcas saturu un tik milzīgus rabarberus, ka ar tādiem droši varētu cilvēku nosist. Šogad uz Brīvdabas muzeju netrieksimies, lai citiem tiek tas prieks - ir labi tur, kur mūsu nav vai kautkā tā. Tagad vien atbrīvoties no drēbēm un līst savā vissvētākajā gultā, gaidīt otrdienu un visu no tā izrietošo.