Bet šonakt ir jāguļ, jāieborē tas sev ar visiem līdzekļiem - aizvērt acis un pārvilkt segu pāri galvai, sapņos es neredzu Viņu, neredzu sevi, neredzu mūs, neredzu vispār vairs neko, tikai visādas pasaules gala ainiņas, eksplozijas, graustus un puikas, kas apņēmīgi airējas uz kautkādu mistisku Bociemu. Visi seši rūtainie krekli izmazgāti un smuki sakrāmēti rindiņā [ārā izžautai veļai patīkamo smaržu piedod ozons O3, kas pavisam nelielos daudzumos ir gaisa sastāvā], velc tik mugurā un bildē kaut žurnālam, patiesībā man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc es valkāju rūtainus vīriešu piegriezuma kreklus, no kuriem viens man ir par lielu, bet ne jau par to ir stāsts, stāsts nekad nav par to, stāsts vispār nav ne par ko, mērgļa gabals.