"-Tu man liki gaidīt divarpus gadus, - reiz man sacīja Floransa, kad sekoju tai virtuvē un apskāvu viņu ar savām drebošajām rokām, kamēr tā lika uz plīts katliņu. - Tev nekas nenotiks, ja stundu pagaidīsi, kamēr viesistaba kļūs tukša... - Bet kad to pašu viņa teica arī nākamajā vakarā, es pieskāros tai cauri svārku krokām, līdz viņas balss kļuva vāra un elsaina; un tad viņa aizveda mani uz pieliekamo kambari, nosprostoja durvis ar slotu un mēs mīlējāmies starp miltu maisiem un sīrupa burkām, kamēr katliņš šņāca un virtuve pieplūda tvaikiem, un Annija no viesistabas skaļā balsī taujāja, ko mēs tur darot." [S. Votersa. Noglāstīt samtu.]
Skaisti cilvēki ir atrodami Nordeķu parkā, es saku, baroju pīlītes un vēroju, kā to dara viena cita sievieškārtas persona divu metru attālumā no manis, kā viņas rokas lauž baltmaizi un novakara saulstariņi krīt pār seju, pilnīgi iemīlēties var. Parka burvība. idoru pielipināja man The Sinking Belle, klausos klausos un vēlreiz klausos.