Kaķis pārvācies uz dzīvi kartona kastē, es labprāt viņa piemēram sekotu. Visādas šaizõ ainiņas cauru dienu acu priekšā stāv, ņem tik otu zobos un mālē tos brīnumus uz papīra. Iesāku lasīt kautkādu salkanu grāmatiņu, 'Lakats ar magonēm' vai kaut kā tā, un jūtos patiešām powerful, kāpēc ne. Salstiņš prom neiet un mums te ir patīkami vēss. Jā, un manā plānotājā rēgojas patiešām vieds teikums - "Надо писатъ ar atkāpēm!", ak, ko gan visu nevar mūsdienās saklausīt. Gribu kautkur ārpus šiem pilsētas mūriem, savādāk es sapelēšu.
Atklāsme numur viens - manā galvā ir kautkāds zemādas kunkulis jau labu laiku, mierinu sevi ar domu, ka starpplanētu spiegi man tur iešuvuši kaut kādu nebūt mikroshēmu, un tagad jāzvana Sigurnijai Vīverei, lai nāk mani atpestīt.
Atklāsme numur divi - iekšējā balss brīžiem pārtop par Krisu Mārtinu un simtiem reižu izdzied man jautājumu:"Are you lost or incomplete?" [nu cikreiz var teikt, es izvēlos otro variantu un liec tak tu mani mierā]. Vēl tai elles bazūnei labpatīk frāze:"The wind plays flute through the cellar door", patiešām dīvaini, viņai vajadzētu caurām dienām brēkt:"aļļo garaž, ar ko tu te nodarbojies?", nevis dziedāt.