"Saldu miegu tev, manu mīļo cilvēk."
Vakar es nokļuvu tādā kā vakuumā uz pāris sekundēm [nē, es nelietoju psihotropās vielas]. Tā, ka pat klusums nebija dzirdams [istabā klusums ir dzirdams kā tāds dīvains pīkstiens, nu vismaz manām ausīm, pamēģiniet paši]. Ak, grūti to te aprakstīt, bet nu iedomājieties, ka neko nedzirdat un nejūtat, un jūsu dvēsele ir uz brīdi izlīdusi ārā paelpot svaigu gaisu, aptuveni tā.
Noskatījos nupat About a Boy, jauka filma, bet tomēr gribu izlasīt grāmatu.
Krist ap kaklu cilvēkiem, nodarboties ar visādām muļķībām, stundām ilgi sēdēt un runāties, izrunāt sevi sausu un atkal piepildīt, klausoties, un tā vislaik, ekh, jauki. :)
Dritvaikociņ, jau astoņi.