12/1/06 05:31 pm - Brain drainBrain drainTexc: Līdz šim uzskatīju, ka jeņķu filmās amerikāņi sava amerikānisma dēļ tā bļauj, spiedz, lēkā uz vienas kājas un pat sāk raudāt, kad saņem no universitātes pozitīvu atbildi. Ticiet man, arī latvieši ar visu savu ziemeļnieciskumu nav ne par mata tiesu labāki. Kad mamma mani no rīta pasauca un vēsā balsī sacīja, ka te kaut kas man no Vācijas esot, un bija "Zulassungsbescheid", es no sākuma brīdi stulbi blenzu uz to, un tad sekoja izvirdums. Dziedāju un lēkāju tik skaļi, lai kaimiņi trijos apakšējos stāvos vismaz dzirdētu, ka man ir iemesls lēkāt. Priecājos tādēļ vien, ka Maincas universitāte mani bija uzaicinājusi pie sevis studēt medicīnu. Vidēji gudriem vāciešiem ir jāstāv 4 gadi rindā (t.i. 4 gadus viņi nedrīkst neko studēt, ja grib kļūt par ārstiem). Stulbi blenzu tādēļ, ka pieteikumu biju aizsūtījis pirms mēnešiem pieciem un divi atteikumi pielika punktu manām cerībām. Es pat sāku uz to raudzīties pozitīvi - galu galā "Latvijā tiku budžetā" un, dzīvojot in Hotel Mama, mācos medicīnu par baltu velti. Pēc šīs odas priekam man gan uznāca šoks - vēstuli saņēmu 26.10., taču līdz 31. oktobra pl.12.00 man lika personīgi nogādāt dokumentus. Līdz ar to man neatlika daudz laika apraudāt Latvijas pamešanu (un ko gan tas man dotu?). Ceturtdien no rīta saņēmu vēstuli, vakarā vecākiem nācās man ļaut braukt svešumā studēt, piektdien nopirku biļetes, sapakojos un sestdien jau devos ceļā. Vien, kad biju braucis un braucis cauri Polijai, mēģināju apjēgt, ko esmu izdarījis. Sirdsapziņa pat neiepīkstas par to, ka Latvijā jau tā trūkst ārstu, ka Īrijā tiek veidotas jau latviešu skolas. Taču tā vietā man ir ārkārtīgi bail. Bail izrādīties pārāk dumjam priekš Vācijas. Bail, ka jaunajā dzīvē nebūt ne viss ies tā pa diedziņu, kā es to esmu iedomājies. Bail, ka neattaisnošu mājās palikušo cerības. Bail palikt bez mammas. Saprotu, ka viss šis dzīvē notiek pa īstam, pavisam reāli un ne manos spēkos ir nospiest Ctrl-Z. Un no tā man arī ir bail. Bail no fakta, ka pie "labākā zvaigžņu stāvokļa" es Latvijā atgriezīšos vien kā vācu pensionārs. Bail, ka gadiem 15 latviešu pensionāriem klāsies labāk nekā vācu. Sirdsapziņa drīzāk mani moka tādēļ, ka karjeras un iespējams naudas dēļ esmu pametis sev tuvus cilvēkus - ģimeni, draugus, radiniekus. Bieži nākas domāt par to, vai tas ir pareizi un vai panākumi darbā ir tā vērti. Mani tas moka tādēļ, ka uzaudzis esmu kapitālistu Latvijā, kur pirmajā vietā stāv panākumi darbā/studijās un ne ģimene. Man ir bail pēc gadiem nonākt pie atziņas, ka dzīvē viss ir tieši otrādāk. Pa ceļam mazliet pafilozofēju un atklājās, ka mans Lebenslauf atgādina kāpšanu uz leju pa augšup braucošu elevatoru. Ar katru pieveiktu pakāpienu šis elevators brauc arvien ātrāk. Viss s ākās pavisam nevainīgi - skolā paralēli mācībām sāku centīgi mācīties vācu valodu. Skolas sekmes un iegūtās zināšanas ļāva man pavadīt gadu Vācijā, strādājot kā brīvprātīgajam. Tom ēr tāpat vien dzīvot un strādāt man ātri vien apnika. Tādēļ, lai būtu kāds action, paralēli darbam braucu uz citu pilsētu apgūt valodu studijām nepieciešamā līmenī. Pabeidzu valodas kursus, saņēmu no tamējām universitātēm nožēlas pilnas vēstules, ka viņi neredz iespējas, lai es šajās universitātēs varētu studēt, tādēļ braucu studēt LU budžetā. Varētu jau samērā chillīgi te arī studēt, taču paša Eitelkeit un pašcieņa, kā arī bailes pazaudēt iesildīto vietiņu, lika man mācīties, mācīties, pagulēt un vēlreiz mācīties. Varēju taču likties mierā un turpināt dēldēt LU solus, laikam gan jau izjustā panākumu garša un kā re sasniegt kaut ko vēl augstāku, dzina mani prom no mājam. Un, lai arī Maincā nav ne budžeta vietu, ne stipendiju un manus izdevumus vienalga sedz vecāki, esmu pārliecināts, ka savā kārē pēc panākumiem es spēšu atrast sev jaunus izaicinājumus. Atzī šos - vācu ārstu atalgojums un augstais sociālais stāvoklis ir iemesls manām studijām Maincā, tomēr ne Latvija, ne Vācija man vairs nav nekāds pašmērķis. Šajā globalizētajā pasaulē apstāties kāpt pa kāpnēm nozīmē tikt aizrautam vienu pakāpienu atpakaļ. Ceļā man pielipa dziesmiņa no DDR zelta laikiem, ko man vienā seminārā iemācīja kāds Rietumvācijas Genosse. Die Heimat ist weit, doch wir sind bereit. Wir kämpfen und siegen für dich: Freiheit! Dem Faschisten werden wir nicht weichen, schickt er auch die Kugeln hageldicht. Mit uns stehn Kameraden ohnegleichen, und ein Rückwärts gibt es für uns nicht. Iedziļinoties mani patiešām pārsteidza, cik ļoti šie dziesmu vārdi ir attiecināmi uz mani. |
Homo Sum: humani nil a me alienum puto
Recent Entries
10/22/06 06:34 pmturpinot tēmu par kognitatīvās uzvedības terapiju...1) tracina, ka pēdējā laikā pārtopu par cilvēku sēni. Ich sitze ueber Buecher trolejbusā, mājās, McDonaldā... Tāpēc arī nākas, ejot garām spogulim, nevilšus ieraut vēderu. Esmu laikam pa pēdējiem diviem mēnešiem uzbarojies par 2-4 kg. Taču nākotne neizskatās īpaši rožaini. 2) jau trešo dienu sēžu pie grāmatām. Mācos ekstremitāšu nosaukumus latīniski. Visu pauguru un nelīdzenumu iesaukumus ieskaitot. Un vēl joprojām neesmu tam izurbies cauri. Vai to vispār var izdarīt? 72h - 3*6h (gulēšanai)? 3) cerams, ka pienāks kādreiz brīdis, kad ekonomisti varēs apskaust mani!!!  apathetic |
10/20/06 10:23 pmVai tā ir jau atkarība no mācībām (kā savā ziņā workaholics), ja es starojošs nācu mājās, apzinādamies, ka visu dienu esmu pavadījis slimnīcā, grābstīdamies un pētot kaulus. Zubrot to nosaukumus. ???Vakar nepietika laika papriecāties par faktu, ka pat Her Majesty (uz princesi Diānu gan es daudz labprātāk paskatītos, arī, ja viņa man uzgrieztu muguru) bija uz Latviju atbraukusi, lai mani apsveiktu dzimšanas dienā. Un tā kā es stāvēju nemaz ne tik tālu no viņas, kad viņa brauca garām, tad man ir visas tiesības iedomāties, ka viņa māja tieši man, sveicot mani jubilejā. |
10/19/06 08:45 pm - don't worry, be tjipa happyŠodien biju RL redakcijā, un viņi man XX gadu jubilejā līdz ar autorizmaksām uzdāvināja arī saautofografētu oktobra Rīgas Laika nummuru. Nevaru atrauties smelties no tā visādas gudrības.Kaut vai šī: "Vislabākās zāles pret depresiju ir kognītīvā uzvedības terapija. Tā ir ļoti efektīva... Ja tu pārliecini cilvēkus veidot savu negatīvo domu dienasgrāmatu, ir iespējams panākt, ka viņi izstrādā pretdomas." Nu, ko ticēsim uz vārda. (Bet es patiešām nerakstu šito, lai kāds mani žēlotu.) 1) Es esmu noguris. Jau kuro dienu pēc kārtas es eju gulēt divpadsmitos, ceļos sešos, pusseptiņos. Eju gulēt noslaucīdams grāmatas no gultas, pamostos, saklāju gultu un nolieku grāmatas "savā" vietā. 2) Bļāviens, kad tai mācīšanās pienāks reiz beigas. Man ir pamatīgas aizdomas, ka skolotājai būs taisnība, ka tāpat kā workoholics, ir arī cilvēki, kas tīri fizioloģisku apstākļu dēļ nespēj beigt zubrīties. Tiešām neredzu beigas. Aiz viena kontriķa seko cits. Pēc viena laboratorijas darba - nākamais. Pēc vienas esejas, jau rindā stāv nākamie projekti. 3) BESIS. Gaidu nedēļas nogali, kad varēs beidzot izgulēties. Par pārgulēšanu man vairs sen nesanāk laika domāt. 4) Man riebjas neizglītotā pelēkā masa, kas ir laimīgi, tad, kad viņi nedēļas nogalē ir dabūjuši piedzerties. 5) Man riebjas, ka mani moca sirdsapziņa, ka tā vietā, lai mācītos, es sēžu internetā. Un, ķipa, unefficient tērēju savas dārgās sekundes. Es jau varētu, protams, turpināt... lazy |
10/14/06 09:45 am - Vom Leben gelernt:Ja tev kaut kas ir jāizdara, un tu to dari lamādamies un gaidot, kad tu to padarīsi, tu to darīsi mūžīgi. Pavisam cita lieta, ja tu to dari maigi un ar aizrautību.Šitāda filozofēšana un smadzeņošana. Šodienai pietiks!  excited |
10/10/06 02:01 pmViss! Man ir piegriezies sēdēt draugos, meklējot interesantus profilus un sērfojot no vienām dzertiņu bildēm pāri otrām uz trešām.Beidzot tas ir noticis - LAIKS MAN IR KĻUVIS PAR SVĒTU LIETU! svēts ne 7 dienas adventistu baznīcas izpratnē, bet drīzāk etalons, ar kuru salīdzināt citas lietas. Nu, gluži, kā pilsētas suņus un transporta biļeti mēs mērām beļašos, kurus mēs varējām tā vietā nopirkt. GET IT? |
10/10/06 01:29 pm - Kāds es feins pui - sī - tis1) Esmu izskatīgs, lai gan neviena pati draudzene man to acīs neteica, viņa tomēr ļāva sevi "mīlēt". Tajā pašā laikā citu meiteņu smaidi bija pietiekoši divdomīgi...2) Man ir spēja pacelt lietas brīžiem ironiskā, brīžiem ciniskā gaismā. 3) Man nesagādā grūtības cilvēku pazemot, nevis bļaujot un bārstot mātes vārdus, bet gan ar smaidu un pārprotamu pieklājību. 4) Esmu atvērts pasaulei, pārvaldu 3 svešvalodas ļoti un labā līmenī. Es piedrāžu šo valsti un ar to saistīto nacionālo pašlepnumu. Cilvēks, kurš lepojas ar to, ka viņš ir latvietis manās acīs ir gluži .lv vidusmēra neveiksminieks, jo viņš nav sasniedzis nekā cita, ar ko lepoties. 5) Esmu pietiekoši komunikatīvs. Kā nekā draugos man ir pāri simts "draugu". Yeeeee Ta kā, ja ir problēmas, saki, ka pazīsti dexteru :) 6) Esmu apveltīts ar asām, analītiskām smadzenēm. Savādāk es nebūtu histoloģijas profesora mīlulis. Man vien atliek šad un tad patēlot mežonīgi centīgu studentiņu, un jau pirmais projekts būs rokā. Projekts, tā ir stipendija -> stipendija nozīmē naudu -> nauda nozīmē izklaides -> izklaides nozīmē meitenes -> meitenes nozīmē mīlestību -> mīlestība nozīmē seksu -> sex nozīmē HIV -> HIV, tas ir AIDS -> AIDS, tā ir neglābjama nāve. Tapēc, jau es tikai šad un tad cenšos. 7) Nepīpēju un nedzeru principa pēc, ne naudas dēļ. Beidzot esmu sapratis, ka alkohols un cigaretes ir mēsliņi, kas izvaro tavas smadzenes, nervu sistēmu līdz ar psihi. Fuck that shit! Es gribu, bet man nekādi nesanāk ne sūkties ar meiteni, kura ļuļķē, nedz ar pelnu trauku. Gribas zināt vai tiešām tas ir tas pats. Nu, lūk, cik tu kruts. Tad kapēc tu šodien sēdi pie kompja, klausies DIDO un jūties visiem vienaldzīgs!? Dido - Take my hand
 disappointed |
Powered by Sviesta Ciba