Laiks uz mirkli kļūt nopietnam. Cik dīvaini, jo tieši laiks izmaina mūsu dzīves...
Tas notika 8 gadus atpakaļ pirmajā septembrī, kad mēs iepazināmies. Pārnācu no mazas skoliņas un lielāku skoliņu. Pazinu tikai dažus cilvēkus, bet pirmais cilvēks ar kuru mani iepazīstināja bija Dainis.
Sākumā mūsu komunikācija bija neliela. Bet mēs kaut kā sapratāmies. Abi bijām apaļīgi un abi par to šad tad tikām apsmieti.
Viss mainījās un 8 klasē es biju tievs, ko nevarēja teikt par Daini (nebūt nevarēja teikt). Tad tas arī ir pirmsākums visu joku dzimšanai.
Bet tie nekad nebija domāti ļauni - mēs apcēlām, lai Daini iedvesmotu saņemties. Lai viņš kļūtu par labāku vīru!
Diemžēl Dainim mēdza pieklibot prātiņš (viņš neparko nevarēja pareizi angliski uzrakstīt vārdu ''wait'' un bieži jauca dažādus faktus) un, kad kāds viņam iebilda puisis iekarsa. Ar laiku viņš vairs neieklausījās mūsu motivējošajos jokos un noslēdzās savā iedomu pasaulē. Tajā viņš apvainojās ik par vienu mūsu joku un uzskatīja, ka viņam vienmēr ir taisnība. Ka viņš ir gudrs, inteliģents un šarmants (godīgi sakot, manas netīrās zeķes atbilst šiem trīs kritērijiem vairāk par Daini).
Mēs (es, Roberts, Viesturs, Kalvis, Raivo) sākām raizēties par Daini. Bieži viņš no ballītēm vienkārši neko nesakot aizgāja mājās (pirms tam nozogot kāda čības) vai arī izmantoja Raivo savtīgiem nolūkiem.
Mēs raizējāmies par to, kas notiks pēc tam, kad beigsies vidusskola un mūsu ceļi šķirsies... Kurš tad uzmanīs Daini?!
Pirmos mēnešus pēc vidusskolas beigšanas mēs vel uzturējām sakarus ar Daini. Interesējāmies par to, vai viņam viss ir labi. Vai viņš vel turas. Mēs viņu atbalstījām kā vien varējām.
Diemžēl sakari pārtrūka. Dainis bija kā akā iekritis.
Tagad... Gandrīz pēc gada viņš atkal ir parādījies. Viņš vairs neieklausās mūsu padomos. Viņš mūs bloķē draugos un noliedz mums viņam palīdzēt.
Kā uzzināja Raivo, tad Dainis pēdējo gadu dzīvoja starp Spīķeriem un Radio 101, savā uzturā lietojot tikai tīru amfetamīnu.
Piedod Daini... Ja Tu vairs pat nespēj uzticēties saviem draugiem...nespēj tiem ļaut Tev palīdzēt vismelnākajā stundā, tad visa cerība ir zudusi. Mēs vēlamies Tev sniegt palīdzīgu roku, bet Tu mūs atgrūd un tam vairs nav jēgas. Nesaskati vairs labo un slikto. Neatšķir patiesus draugus (DAINI! TOMS GRĒVIŅŠ INDĒ TAVU SAPRĀTU!?KĀ TU TO NESAPROTI?!?!?!).
Man sakāms tikai viens...
...Daini. Tu manās acīs esi miris. Man Tevis pietrūks, bet es vairs nespēju Tev palīdzēt un noskatīties kā Tu pats ciet... Aiziet ir vieglāk.
Tas notika 8 gadus atpakaļ pirmajā septembrī, kad mēs iepazināmies. Pārnācu no mazas skoliņas un lielāku skoliņu. Pazinu tikai dažus cilvēkus, bet pirmais cilvēks ar kuru mani iepazīstināja bija Dainis.
Sākumā mūsu komunikācija bija neliela. Bet mēs kaut kā sapratāmies. Abi bijām apaļīgi un abi par to šad tad tikām apsmieti.
Viss mainījās un 8 klasē es biju tievs, ko nevarēja teikt par Daini (nebūt nevarēja teikt). Tad tas arī ir pirmsākums visu joku dzimšanai.
Bet tie nekad nebija domāti ļauni - mēs apcēlām, lai Daini iedvesmotu saņemties. Lai viņš kļūtu par labāku vīru!
Diemžēl Dainim mēdza pieklibot prātiņš (viņš neparko nevarēja pareizi angliski uzrakstīt vārdu ''wait'' un bieži jauca dažādus faktus) un, kad kāds viņam iebilda puisis iekarsa. Ar laiku viņš vairs neieklausījās mūsu motivējošajos jokos un noslēdzās savā iedomu pasaulē. Tajā viņš apvainojās ik par vienu mūsu joku un uzskatīja, ka viņam vienmēr ir taisnība. Ka viņš ir gudrs, inteliģents un šarmants (godīgi sakot, manas netīrās zeķes atbilst šiem trīs kritērijiem vairāk par Daini).
Mēs (es, Roberts, Viesturs, Kalvis, Raivo) sākām raizēties par Daini. Bieži viņš no ballītēm vienkārši neko nesakot aizgāja mājās (pirms tam nozogot kāda čības) vai arī izmantoja Raivo savtīgiem nolūkiem.
Mēs raizējāmies par to, kas notiks pēc tam, kad beigsies vidusskola un mūsu ceļi šķirsies... Kurš tad uzmanīs Daini?!
Pirmos mēnešus pēc vidusskolas beigšanas mēs vel uzturējām sakarus ar Daini. Interesējāmies par to, vai viņam viss ir labi. Vai viņš vel turas. Mēs viņu atbalstījām kā vien varējām.
Diemžēl sakari pārtrūka. Dainis bija kā akā iekritis.
Tagad... Gandrīz pēc gada viņš atkal ir parādījies. Viņš vairs neieklausās mūsu padomos. Viņš mūs bloķē draugos un noliedz mums viņam palīdzēt.
Kā uzzināja Raivo, tad Dainis pēdējo gadu dzīvoja starp Spīķeriem un Radio 101, savā uzturā lietojot tikai tīru amfetamīnu.
Piedod Daini... Ja Tu vairs pat nespēj uzticēties saviem draugiem...nespēj tiem ļaut Tev palīdzēt vismelnākajā stundā, tad visa cerība ir zudusi. Mēs vēlamies Tev sniegt palīdzīgu roku, bet Tu mūs atgrūd un tam vairs nav jēgas. Nesaskati vairs labo un slikto. Neatšķir patiesus draugus (DAINI! TOMS GRĒVIŅŠ INDĒ TAVU SAPRĀTU!?KĀ TU TO NESAPROTI?!?!?!).
Man sakāms tikai viens...
...Daini. Tu manās acīs esi miris. Man Tevis pietrūks, bet es vairs nespēju Tev palīdzēt un noskatīties kā Tu pats ciet... Aiziet ir vieglāk.
![BILDE! [cilvēkiem ar vājiem nerviem neskatīties]](http://i200.photobucket.com/albums/aa214/devour_01/DAIN2.jpg){kind=link}