![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ar visu to metootoo tēmu viena lieta paskrēja garām nemanīta, kurai gan vajadzēja pievērst nedaudz vairāk uzmanības...
World mental health day 10 oktobrī. Tad nu nedaudz ar novēlošanos un kad beidzot esmu noskaņojies.
Vienmēr esmu diezgan atklāti mēģinājis rakstīt par tēmām. Tikai laiku pa laikam kaut ko cenzējot (daudzas lietas aizgāja paralēlajā Cibā), bet nekad neesmu baigi mēģinājis slēpt faktu, ka man ar galvu viss tomēr nav 100% kārtībā. Varbūt esmu tikai nedaudz noklusējis cik daudz tas mani ikdienā ietekmē.
Pusaudža vecums sakrita tieši ar laiku, kad pok3moni un emo bija stilīgi. Varbūt tāpēc man lielu laiku likās, ka tā ir tikai tāda fāze... kā drīz es kļūšu laimīgs un sākšu mosties ar smaidu. Un tā tas turpinājās līdz man palika kaut kādi 20 (?).. Tā kā vajadzēja pieaugt un beigt šito stulbumu, ne? Bet tā tas palika un joprojām ir.
Katru otro dienu mostos un domāju- kāda visam šim ir jēga, cik ļoti labāk būtu, ja mani vienkārši notriektu mašīna utt. Un nē, es nedomāju, ka man ir depresija (man ir gana daudz draudziņu, kuriem viss tas ir pa nopietno un man līdz tam tālu)... bet es domāju, ka man kaut kas nav kārtībā.
Pēdējais gads +++ ir ļoti labi palīdzējis. Un Veritija ir palīdzējusi visvairāk, jo viņai ir līdzīgi kā man. Mēs varam viens otru atbalstīt. Un pirmo reizi ir tāda sajūta, ka ar otru cilvēku var izrunāt, un otrs cilvēks spēs dot konstruktīvu padomu.
Tas protams nav atrisinājis visas manas problēmas, bet vairāk ir palīdzējis saprast kāpēc mans prāts dara tādas stulbības... Teiksim, tas, ka es varu ļoti ātri zaudēt savaldību, ja man ir vairāk par divām reizēm jāatkārto teiktais (jo lēnām kļūstu puskurls un liekas, ka cilvēki to saprot un kaut kādā veidā ņirgājas (kas ir pilnīgs sūds - es to saprotu, bet tajā pašā laikā - nē)). Tas vismaz dod kaut kādu pamatu, kam pieķerties un pie kā strādāt.
Es nedomāju, ka kādreiz man stulbas domas pazudīs no galvas. Bet ja uz to skatās kā - hei, pirms kāda pusotra gada es biju ar mieru lai atgrieztos Lv un pakārtos pirtī, tad tagad ne par ko nevaru sūdzēties.
Kā viens no draudziņiem teica - galvenais dienu pa dienai dzīvot.
Dažreiz negribas pievērst sev uzmanību uz runāt par savām problēmām (jo ir bailes saņemt klasisko - beidz īmot). Vienkāršāk ir pateikt, ka viss ir kārtībā, nevis - katra diena ir nēpārtraukta cīņa pašam ar sevi un šī cīņa nekad nebeigsies.
Labi, ka cilvēki vairāk sākuši par šo runāt un pievērst vairāk uzmanības.
P.s. Lai šo uzrakstītu man bija jānoskaņojas tieši kādu pus gadu or so...
World mental health day 10 oktobrī. Tad nu nedaudz ar novēlošanos un kad beidzot esmu noskaņojies.
Vienmēr esmu diezgan atklāti mēģinājis rakstīt par tēmām. Tikai laiku pa laikam kaut ko cenzējot (daudzas lietas aizgāja paralēlajā Cibā), bet nekad neesmu baigi mēģinājis slēpt faktu, ka man ar galvu viss tomēr nav 100% kārtībā. Varbūt esmu tikai nedaudz noklusējis cik daudz tas mani ikdienā ietekmē.
Pusaudža vecums sakrita tieši ar laiku, kad pok3moni un emo bija stilīgi. Varbūt tāpēc man lielu laiku likās, ka tā ir tikai tāda fāze... kā drīz es kļūšu laimīgs un sākšu mosties ar smaidu. Un tā tas turpinājās līdz man palika kaut kādi 20 (?).. Tā kā vajadzēja pieaugt un beigt šito stulbumu, ne? Bet tā tas palika un joprojām ir.
Katru otro dienu mostos un domāju- kāda visam šim ir jēga, cik ļoti labāk būtu, ja mani vienkārši notriektu mašīna utt. Un nē, es nedomāju, ka man ir depresija (man ir gana daudz draudziņu, kuriem viss tas ir pa nopietno un man līdz tam tālu)... bet es domāju, ka man kaut kas nav kārtībā.
Pēdējais gads +++ ir ļoti labi palīdzējis. Un Veritija ir palīdzējusi visvairāk, jo viņai ir līdzīgi kā man. Mēs varam viens otru atbalstīt. Un pirmo reizi ir tāda sajūta, ka ar otru cilvēku var izrunāt, un otrs cilvēks spēs dot konstruktīvu padomu.
Tas protams nav atrisinājis visas manas problēmas, bet vairāk ir palīdzējis saprast kāpēc mans prāts dara tādas stulbības... Teiksim, tas, ka es varu ļoti ātri zaudēt savaldību, ja man ir vairāk par divām reizēm jāatkārto teiktais (jo lēnām kļūstu puskurls un liekas, ka cilvēki to saprot un kaut kādā veidā ņirgājas (kas ir pilnīgs sūds - es to saprotu, bet tajā pašā laikā - nē)). Tas vismaz dod kaut kādu pamatu, kam pieķerties un pie kā strādāt.
Es nedomāju, ka kādreiz man stulbas domas pazudīs no galvas. Bet ja uz to skatās kā - hei, pirms kāda pusotra gada es biju ar mieru lai atgrieztos Lv un pakārtos pirtī, tad tagad ne par ko nevaru sūdzēties.
Kā viens no draudziņiem teica - galvenais dienu pa dienai dzīvot.
Dažreiz negribas pievērst sev uzmanību uz runāt par savām problēmām (jo ir bailes saņemt klasisko - beidz īmot). Vienkāršāk ir pateikt, ka viss ir kārtībā, nevis - katra diena ir nēpārtraukta cīņa pašam ar sevi un šī cīņa nekad nebeigsies.
Labi, ka cilvēki vairāk sākuši par šo runāt un pievērst vairāk uzmanības.
P.s. Lai šo uzrakstītu man bija jānoskaņojas tieši kādu pus gadu or so...