![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lielās līnijās manus garos ierakstus nav jēgas lasīt, bet par šo būšu ļoti priecīgs ja izlasīsiet draugi...
Mīļotā man neļāva bīdīt lietas kā es vēlētos, tāpēc izteikšos šeit.
Stāsts par draudzību un naudas aizdošanu.
Kad izdomājām mainīt dzīves gaidu par 180° ar D mēģinājam sakomunicēt ar visiem šeit dzīvojošajiem ļaužiem. Draugi, paziņas, skolas brieži. Viena no D draudzenēm arī izpalīdzēja ar padomiem un tā. Zināja, kas jākārto šeit ierodoties un zināja, kur jāiet lai tiktu pie darba. Kamēr man vel nebija lietas ar bankas kontu sakārtotas mana alga skaitijās uz meitenes kontu. Viss bija kārtībā. Braukājos ciemos, atbrauca D - braucām abi ciemos.
Tad savus mēnešus n atpakaļ kādā vakarā saņēmām no meitenes zvanu. Vai nevaru no sava LV konta viņas mammai LV pārskaitīt naudu, jo viņa līdz vakaram nepaspēs līdz bankai tikt un to izdarīt. 70 Ls. Ok, vai man žēl? Pateicu, tikai, ka no sava LV konta maksāju par skolu kredītu un, ka naudu vajadzētu kaut kāda mēneša laikā atpakaļ.
Tajā brīdī tieši meitenei bija problēmas, kuru atslēgas vārdi būtu - vīrs, kāzas, deportācija (tālāk neiedziļināšos, jo nebūtu cmuki). Tāpēc nebija iebildumu kaut nedaudz izpalīdzēt.
Gāja laiks. Un meitene tā kā nedaudz par mums aizmirsa. Sazvanoties/sarakstoties stāsti mainijās - tad nevis banka ciet, bet nav bijis vispār naudas... tad vīram nav darba. Tad vel kaut kas, vel kaut kas.
Tikai nēpārprotiet mani. Nestāvēju es pie loga ar šiltīti 'Atdod naudu'. Šīs sarunas bija pavisam nejaušas.
Un tad vienā brīdī sapratām, ka viss. Meitene vairs neliekas par mums ne zinis.
Es protams saprotu, ka dzīvē var dažādas lietas notikt. Bet nu - bļin, tad to arī var pateikt.
Pāris nedēļas atpakaļ uzrakstīju pieklājīgu vēstuli draudziņos. Izskaidrojot to kā jūtos. Vēstule joprojām nav izlasīta, lai gan meitene uzturas portālā (aizrakstīju arī facebookā mesidžu : ' ieejot draugiem.lv var arī izmantot opciju un izlasīt iesūtītās vēstules. :) '). Nekādas reakcijas.
Tad nu šajā visā ir pāris lietas, kas mani diezgan labi uzvelk.
1. Pohujs par naudu un tā (thou vel pirms gada dabūju grabināt kopā santīmus, lai nopirktu e-talonu un varētu aizbraukt uz darbu). Mani kaitina, ka cilvēks vienkārši neliekas ne zinis. Pazūd un viss. Ignorē un neatbild. Ja man pateiktu - eu, baigie sūdi, es vel kādu laiku naudu nevarēšu atdot... Viss ok. Es saprotu. Bet to, ka cilvēks ielien alā un ignorē, to gan es nesaprotu.
2. Tā nu ir sanācis, ka cilvēks ir atdzimis reliģijā... un es ar to nedomāju kristietību. Tāpēc man ir divtik liels 'wtf', ka cilvēks, kurš sevi pozicionē, kā reliģisku, apgarotu cilvēku, kura dzīves izvēles vērtēs kaut kāda supreme būtne var tā, godīgi sakot, čakarēt mani.
3. Visskumjākais, ka šādi ir izdarījis draugs, latvietis, cibiņš. No visiem 10 miljoniem cilvēku, kas šeit dzīvo...
Es protams varētu zvanīt/braukt ciemos, bet nedomāju, ka MAN tas būtu jādara.
Es protams varētu izmantot visus sev pieejamos resursus un uztaisīt melno PR. BET NEGRIBU ČAKARĒT CILVĒKU, JO ES NEESMU KRĀNS.
Es protams varētu sarunāt no kolēģiem poļu izsitējus. Bet šādi pisties dēļ 70ls. come on, son.
TĀDI DRAUGI KĀ TU!
Mīļotā man neļāva bīdīt lietas kā es vēlētos, tāpēc izteikšos šeit.
Stāsts par draudzību un naudas aizdošanu.
Kad izdomājām mainīt dzīves gaidu par 180° ar D mēģinājam sakomunicēt ar visiem šeit dzīvojošajiem ļaužiem. Draugi, paziņas, skolas brieži. Viena no D draudzenēm arī izpalīdzēja ar padomiem un tā. Zināja, kas jākārto šeit ierodoties un zināja, kur jāiet lai tiktu pie darba. Kamēr man vel nebija lietas ar bankas kontu sakārtotas mana alga skaitijās uz meitenes kontu. Viss bija kārtībā. Braukājos ciemos, atbrauca D - braucām abi ciemos.
Tad savus mēnešus n atpakaļ kādā vakarā saņēmām no meitenes zvanu. Vai nevaru no sava LV konta viņas mammai LV pārskaitīt naudu, jo viņa līdz vakaram nepaspēs līdz bankai tikt un to izdarīt. 70 Ls. Ok, vai man žēl? Pateicu, tikai, ka no sava LV konta maksāju par skolu kredītu un, ka naudu vajadzētu kaut kāda mēneša laikā atpakaļ.
Tajā brīdī tieši meitenei bija problēmas, kuru atslēgas vārdi būtu - vīrs, kāzas, deportācija (tālāk neiedziļināšos, jo nebūtu cmuki). Tāpēc nebija iebildumu kaut nedaudz izpalīdzēt.
Gāja laiks. Un meitene tā kā nedaudz par mums aizmirsa. Sazvanoties/sarakstoties stāsti mainijās - tad nevis banka ciet, bet nav bijis vispār naudas... tad vīram nav darba. Tad vel kaut kas, vel kaut kas.
Tikai nēpārprotiet mani. Nestāvēju es pie loga ar šiltīti 'Atdod naudu'. Šīs sarunas bija pavisam nejaušas.
Un tad vienā brīdī sapratām, ka viss. Meitene vairs neliekas par mums ne zinis.
Es protams saprotu, ka dzīvē var dažādas lietas notikt. Bet nu - bļin, tad to arī var pateikt.
Pāris nedēļas atpakaļ uzrakstīju pieklājīgu vēstuli draudziņos. Izskaidrojot to kā jūtos. Vēstule joprojām nav izlasīta, lai gan meitene uzturas portālā (aizrakstīju arī facebookā mesidžu : ' ieejot draugiem.lv var arī izmantot opciju un izlasīt iesūtītās vēstules. :) '). Nekādas reakcijas.
Tad nu šajā visā ir pāris lietas, kas mani diezgan labi uzvelk.
1. Pohujs par naudu un tā (thou vel pirms gada dabūju grabināt kopā santīmus, lai nopirktu e-talonu un varētu aizbraukt uz darbu). Mani kaitina, ka cilvēks vienkārši neliekas ne zinis. Pazūd un viss. Ignorē un neatbild. Ja man pateiktu - eu, baigie sūdi, es vel kādu laiku naudu nevarēšu atdot... Viss ok. Es saprotu. Bet to, ka cilvēks ielien alā un ignorē, to gan es nesaprotu.
2. Tā nu ir sanācis, ka cilvēks ir atdzimis reliģijā... un es ar to nedomāju kristietību. Tāpēc man ir divtik liels 'wtf', ka cilvēks, kurš sevi pozicionē, kā reliģisku, apgarotu cilvēku, kura dzīves izvēles vērtēs kaut kāda supreme būtne var tā, godīgi sakot, čakarēt mani.
3. Visskumjākais, ka šādi ir izdarījis draugs, latvietis, cibiņš. No visiem 10 miljoniem cilvēku, kas šeit dzīvo...
Es protams varētu zvanīt/braukt ciemos, bet nedomāju, ka MAN tas būtu jādara.
Es protams varētu izmantot visus sev pieejamos resursus un uztaisīt melno PR. BET NEGRIBU ČAKARĒT CILVĒKU, JO ES NEESMU KRĀNS.
Es protams varētu sarunāt no kolēģiem poļu izsitējus. Bet šādi pisties dēļ 70ls. come on, son.
TĀDI DRAUGI KĀ TU!