![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja vakardien vēlējos, lai kāds man atved ogli, tad šodien neatteiktos, ja kāds man atvestu painkillerus...vai morfiju.Abi, labi un par abiem priecātos.Hah...Iemesls tieksmei pēc pretsāpju līdzekļiem?Pie tā tūlīt tikšu...
Daži varbūt zinās, ka esmu izturīgs.Vismaz izturīgāks par average letiņu...Augstāks sāpju slieksnis.Gan fiziskais, gan emocionālais.Atceros, ka reiz aiz neko darīt tā nostaigājos pa Rīgu [šeit nelielu lomu spēlēja arī tas, ka zābaki bija nolietojušies un jamiem bija ieplīsusi odere], ka kājas biju notriecis līdz - tulznām, asiņainām tulznām un vienkārši asinīm.Bet par to bija kaut kā vienalga.Mierīgi staigāju un nežēlojos.Bet tagad...
Nezinu, kas bet pēda sāp nežēlīgi un grūti paiet.Uzsākt iet vispār ir elle un vakardien pat apsvēru iespēju nomesties četrrāpus un kliedzot aiz sāpēm [jā!šoreiz - aiz sāpēm, nevis tāpat vien...pārsteidzoši, ne?] vienkārši pārrāpot pāri krustojumam.Pats labākais, ka neko pat šoreiz kājai neesmu nodarījis.Neesmu ne lecis no lieliem augstumiem, ne skrējis, ne kādu spārdijis.Tā sāp tāpat vien.
Un tagad sekos ieteikumi, ka - eu, Edžu, ej tak nah pie ārsta!Un??Ko jams man pateiks?Eu, tev tak kaut kāda huiņa!Huiņa, ka es tev saku!Labākajā gadījumā ieteiks man smērēt fastumgelu un dzert ibumetīnus [been there, done that, k, thnx, bye].Kāju no rīta sasmērēju.Saiti aptinu.Nedaudz vieglāk ir.Pagaidām.Uz dienas beigām gan jau atkal apsvēršu iespēju par rāpošanu.
Ja godīgi, tad man vienmēr paticis staigāšanas process.Var daudz, ko apdomāt un pavērot cilvēkus.Rīgā tā pastaigāties man patīk daudz labāk nekā savā fermā.Redz, fermā staigājot šurpu turpu pa lauku ceļu ir neizbēgami, ka kāds no kaimiņiem vai nu tevi redzēs, vai pabrauks garām.Un vienmēr mani nedaudz biedējusi doma, ka jamie varētu nospriest, ka esmu dīvains.Nē nu, esmu jau!Bet manu dīvainumu atļauts uzzināt tikai elitāri izvēlētai [izvālētai lol!hahahahaha!] cilvēku grupai.Rīgā par to nav jāuztraucas un visiem pohuj.
Man patīk, ka no FENIKSS laimētavas man ar viltīgu smīnu uzsmaida Faust plakāts, man patīk vājprātīgo tukšie skatieni.Garām paiet vīrietis, kurš pārsmaržojies ar odekolonu, kurš smaržo tik spēcīgi pēc pārkačāta okeāna, ka visticamāk, ja būtu grūtniece, uz vietas izvemtu savu brokastu saturu.Un tad pie sevis apsveru iespēju, ka varbūt viņš vienkārši odekolonu dzer.Un man visas šīs domas patīk.
Pastaigas notur mani zināmās robežās un atļauj koncentrēties un atbrīvoties vienlaicīgi.
Bet tagad mana staigāšana atgādina vairāk manu dzīvošanu.Par spīti visam turpinu klibot uz priekšu.Bet ar smaidu, nevis sāpju un noguruma izķēmotu ģīmi.
Kad būšu miljonārs nopirkšu sev kiborga kājas un tad aiziešu līdz pasaules malai.
In other news [jā, tas ir mans pēdējā laika mīļākais teiciens, kā gan jūs to uzminējāt?]...Gribētos pamācīties zīmēt, lai varētu piefiksēt lietas savos sirreālisma uzplūdos.Bet kamēr neesmu iemācījies labāk zīmēt, skaistumu nemācēšu uzzīmēt.Un aprakstot tas neliksies tik sirreāli.Tas liksies ierasti un saprotami, jo godīgi sakot, neticu, ka jūs spētu pēc manis rakstītā to tiešām iztēloties.Un ja spētu, tad too bad, man jums ir sliktas ziņas- jūs visticamāk esat psihiski nelīdzsvaroti...Bet vai tāds nav ikviens [kā tajā Prāta Vētras dziesmā]?
Bet par mani neuztraucieties.
Veiksmīgu dienu Cibiņi!Galvu augšā!
Daži varbūt zinās, ka esmu izturīgs.Vismaz izturīgāks par average letiņu...Augstāks sāpju slieksnis.Gan fiziskais, gan emocionālais.Atceros, ka reiz aiz neko darīt tā nostaigājos pa Rīgu [šeit nelielu lomu spēlēja arī tas, ka zābaki bija nolietojušies un jamiem bija ieplīsusi odere], ka kājas biju notriecis līdz - tulznām, asiņainām tulznām un vienkārši asinīm.Bet par to bija kaut kā vienalga.Mierīgi staigāju un nežēlojos.Bet tagad...
Nezinu, kas bet pēda sāp nežēlīgi un grūti paiet.Uzsākt iet vispār ir elle un vakardien pat apsvēru iespēju nomesties četrrāpus un kliedzot aiz sāpēm [jā!šoreiz - aiz sāpēm, nevis tāpat vien...pārsteidzoši, ne?] vienkārši pārrāpot pāri krustojumam.Pats labākais, ka neko pat šoreiz kājai neesmu nodarījis.Neesmu ne lecis no lieliem augstumiem, ne skrējis, ne kādu spārdijis.Tā sāp tāpat vien.
Un tagad sekos ieteikumi, ka - eu, Edžu, ej tak nah pie ārsta!Un??Ko jams man pateiks?Eu, tev tak kaut kāda huiņa!Huiņa, ka es tev saku!Labākajā gadījumā ieteiks man smērēt fastumgelu un dzert ibumetīnus [been there, done that, k, thnx, bye].Kāju no rīta sasmērēju.Saiti aptinu.Nedaudz vieglāk ir.Pagaidām.Uz dienas beigām gan jau atkal apsvēršu iespēju par rāpošanu.
Ja godīgi, tad man vienmēr paticis staigāšanas process.Var daudz, ko apdomāt un pavērot cilvēkus.Rīgā tā pastaigāties man patīk daudz labāk nekā savā fermā.Redz, fermā staigājot šurpu turpu pa lauku ceļu ir neizbēgami, ka kāds no kaimiņiem vai nu tevi redzēs, vai pabrauks garām.Un vienmēr mani nedaudz biedējusi doma, ka jamie varētu nospriest, ka esmu dīvains.Nē nu, esmu jau!Bet manu dīvainumu atļauts uzzināt tikai elitāri izvēlētai [izvālētai lol!hahahahaha!] cilvēku grupai.Rīgā par to nav jāuztraucas un visiem pohuj.
Man patīk, ka no FENIKSS laimētavas man ar viltīgu smīnu uzsmaida Faust plakāts, man patīk vājprātīgo tukšie skatieni.Garām paiet vīrietis, kurš pārsmaržojies ar odekolonu, kurš smaržo tik spēcīgi pēc pārkačāta okeāna, ka visticamāk, ja būtu grūtniece, uz vietas izvemtu savu brokastu saturu.Un tad pie sevis apsveru iespēju, ka varbūt viņš vienkārši odekolonu dzer.Un man visas šīs domas patīk.
Pastaigas notur mani zināmās robežās un atļauj koncentrēties un atbrīvoties vienlaicīgi.
Bet tagad mana staigāšana atgādina vairāk manu dzīvošanu.Par spīti visam turpinu klibot uz priekšu.Bet ar smaidu, nevis sāpju un noguruma izķēmotu ģīmi.
Kad būšu miljonārs nopirkšu sev kiborga kājas un tad aiziešu līdz pasaules malai.
In other news [jā, tas ir mans pēdējā laika mīļākais teiciens, kā gan jūs to uzminējāt?]...Gribētos pamācīties zīmēt, lai varētu piefiksēt lietas savos sirreālisma uzplūdos.Bet kamēr neesmu iemācījies labāk zīmēt, skaistumu nemācēšu uzzīmēt.Un aprakstot tas neliksies tik sirreāli.Tas liksies ierasti un saprotami, jo godīgi sakot, neticu, ka jūs spētu pēc manis rakstītā to tiešām iztēloties.Un ja spētu, tad too bad, man jums ir sliktas ziņas- jūs visticamāk esat psihiski nelīdzsvaroti...Bet vai tāds nav ikviens [kā tajā Prāta Vētras dziesmā]?
Bet par mani neuztraucieties.
Veiksmīgu dienu Cibiņi!Galvu augšā!