WE STILL BELIEVE

Vakardien sēdēju pārtraukumā starp lekcijām...Tipa.Šas jau jāsākās lekcijai, bet pasniedzēja vel nav atnākusi.Sēžu aizmugurē, jo smirdu pēc paģiras.Pēkšņi...Man atnāk papīra strēmele uz kuras uzrakstīts...''Pasaki savu skype niku''.Te gan jāpasaka [lai jūs saprastu], ka man bija uzdots grupu darbs, kurā mani iedalīja vienā grupā ar kaitinošo krievieti un vienu puskaitinošu latviešu meiteni...Papīra strēmeli man atsūtija tieši kaitinošā krieviete, par kuru jau es biju stāstijis.
Bet smieklīgākais ir tas, ka meitene sēdēja 3 krēslus tālāk no manis.Tātad...Viņa pat nepienāca man klāt lai uzprasītu skājpneimu un varētu vēlāk ar mani sazināties un visu saorganizēt [nepārprotiet mani, es labprāt būtu džentlmenis un pieietu klāt uzprasītu un visu saorganizētu, ja vien man nebūtu tik liels pohujs].Like!NEVAR BŪT, KA ES TIK TRAKI SMIRDĒJU PĒC PAĢIRAS, KA MAN NENĀCA KLĀT KRIEVIETE!

Un vel...Mēs ar robertu vakardien skatījāmies otro Terminātoru tik skaļi, ka es varēju dzirdēt operātora sirdspukstus.
Patiesībā mēs izsecinājām, ka mūsdienās specefekti ir tik reāli, ka izskatās nereāli!Es gribu atpakaļ laikus, kad filmās lāzeršāvienu skaņas taisīja cilvēki!Kad futūristiskas lidmašīnas bija iekārtas auklās!Laikus, kad Arnolds Švarcnēgers izskatījās pēc plastmasas action figūriņas!