![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tagad tikai atcerējos iz sava izlaiduma.
visi jau drošvien no dažiem maniem stāstiem ir pamanījuši, ka man bija [tik labi to uzrakstīt] kaitinoša ģeogrāfijas skolotāja...runā viņa pusšļupstot, samērā augstā un spiedzošā balsī.un bieži vien viņa nebeidz par kaut ko cepties un kādas divdesmit reizes atkārto savu sakāmo.over and over again.
tad nu izlaidumā atkal sākās...norādija, kur pēc ceremonijas mums jānes puķes...pateica to vienreiz visiem.un tad vel kādas piecas reizes to atkārtoja...
un tad viņa pienāca klāt man...
like...man ir dzelzs nervi, kurus ir norūdijuši visādi dzīves sūdi, bet todien tas 6 gadus atklausītais bulšits un stresošana ne pa tēmu vienreiz bija gana...
tad nu tā.viņa peināk man klāt...es ar akmens ģīmi viņu vēroju...atļauju viņai vel pēdējo reizi izskaidrot savu sakāmo...viņa jau paver muti lai turpinātu domu un sāktu stāstīt par pagājušā gada izlaidumu, kad es vienkārši pagriezos un sāku iet prom.ABER!jamā ieķerās man rokā, kā žīds, kurš alkst manu maku [vai zvaigznīte]!bet nekas...es turpinu iet prom...viņa mani neatlaiž vaļā...es jau viņai esmu uzgriezis muguru, bet viņa velarvien ir iekrampējusies man rokā un stāsta, kur jāaiznes tās puķes...izdodas atkratīties no viņas rokas.
-EDŽU!TU NEDZIRDĒJI KO ES SAKU!- viņa nosauc man nopakaļ
-bļeģ...man pohuj!- un tobrīd tas bija mazākais, ko varēju pateikt, jo viss svinību dienas adrenalīns un uztraukums bija sakāpis galvā.bija ieslēdzies RAGE mode, kad uz visu un par visiem pohuj...kad gribu lai no manis atpišas.
pēc šiem saviem vārdiem es nozudu.tomēr, kad viņa mani atrada sēžam uz skatuves viņa nostājās man pretī un kādas piecas minūtes uz mani sērīgi skatījās...neiežēlināja.
bet tiešām...vienreiz bija zajebal...un gribējās izmantot ar robertu izstrādāto taktiku.tobiš.tiklīdz kāda skolotāja ar tevi sāk runāt un sāk malt kaut kādu buļamēslu- pagriezies- ej projām.tā vienkārši...neko nesakot...man gan neko nesakot nesanāca, beeet.bet vismaz viņa pēc tam man vairs nesekoja un nesāka devīto reizi stāstīt, kur jānes puķes un kādēļ tieši tur [jo katru gadu tieši tur parasti nes puķes, bet šogad mēs īpaši daudz reizes atkārtosim, ka tur tomēr laikam nevajag nest puķes, jo mēs nezinam un vispār maļu sūdu maļu sūdu maļu vaļa sūdu].
un tagad man sāks bļaut, ka tā nav labi izturēties pret skolotāju, ka viņai arī ir jūtas un viņa par mums rūpējas...nu...es novērtēju skolotāju darbu un ar tiem skolotājiem, kuri patiešām labi mācija [ģeogrāfijas skolotāja neietilpa šajā kategorijā] un ar kuriem arī kā cilvēkiem varēja parunāties, es tā nemūžam nebūtu teicis.vien uzsmaidījis.jo esmu taču tik pozitīvs cilvēks!
visi jau drošvien no dažiem maniem stāstiem ir pamanījuši, ka man bija [tik labi to uzrakstīt] kaitinoša ģeogrāfijas skolotāja...runā viņa pusšļupstot, samērā augstā un spiedzošā balsī.un bieži vien viņa nebeidz par kaut ko cepties un kādas divdesmit reizes atkārto savu sakāmo.over and over again.
tad nu izlaidumā atkal sākās...norādija, kur pēc ceremonijas mums jānes puķes...pateica to vienreiz visiem.un tad vel kādas piecas reizes to atkārtoja...
un tad viņa pienāca klāt man...
like...man ir dzelzs nervi, kurus ir norūdijuši visādi dzīves sūdi, bet todien tas 6 gadus atklausītais bulšits un stresošana ne pa tēmu vienreiz bija gana...
tad nu tā.viņa peināk man klāt...es ar akmens ģīmi viņu vēroju...atļauju viņai vel pēdējo reizi izskaidrot savu sakāmo...viņa jau paver muti lai turpinātu domu un sāktu stāstīt par pagājušā gada izlaidumu, kad es vienkārši pagriezos un sāku iet prom.ABER!jamā ieķerās man rokā, kā žīds, kurš alkst manu maku [vai zvaigznīte]!bet nekas...es turpinu iet prom...viņa mani neatlaiž vaļā...es jau viņai esmu uzgriezis muguru, bet viņa velarvien ir iekrampējusies man rokā un stāsta, kur jāaiznes tās puķes...izdodas atkratīties no viņas rokas.
-EDŽU!TU NEDZIRDĒJI KO ES SAKU!- viņa nosauc man nopakaļ
-bļeģ...man pohuj!- un tobrīd tas bija mazākais, ko varēju pateikt, jo viss svinību dienas adrenalīns un uztraukums bija sakāpis galvā.bija ieslēdzies RAGE mode, kad uz visu un par visiem pohuj...kad gribu lai no manis atpišas.
pēc šiem saviem vārdiem es nozudu.tomēr, kad viņa mani atrada sēžam uz skatuves viņa nostājās man pretī un kādas piecas minūtes uz mani sērīgi skatījās...neiežēlināja.
bet tiešām...vienreiz bija zajebal...un gribējās izmantot ar robertu izstrādāto taktiku.tobiš.tiklīdz kāda skolotāja ar tevi sāk runāt un sāk malt kaut kādu buļamēslu- pagriezies- ej projām.tā vienkārši...neko nesakot...man gan neko nesakot nesanāca, beeet.bet vismaz viņa pēc tam man vairs nesekoja un nesāka devīto reizi stāstīt, kur jānes puķes un kādēļ tieši tur [jo katru gadu tieši tur parasti nes puķes, bet šogad mēs īpaši daudz reizes atkārtosim, ka tur tomēr laikam nevajag nest puķes, jo mēs nezinam un vispār maļu sūdu maļu sūdu maļu vaļa sūdu].
un tagad man sāks bļaut, ka tā nav labi izturēties pret skolotāju, ka viņai arī ir jūtas un viņa par mums rūpējas...nu...es novērtēju skolotāju darbu un ar tiem skolotājiem, kuri patiešām labi mācija [ģeogrāfijas skolotāja neietilpa šajā kategorijā] un ar kuriem arī kā cilvēkiem varēja parunāties, es tā nemūžam nebūtu teicis.vien uzsmaidījis.jo esmu taču tik pozitīvs cilvēks!