July 9th, 2021
January 28th, 2019
Ilgi domāju, vai kaut ko vispār ir jēga teikt. Godīgi sakot, es joprojām nezinu atbildi uz šo jautājumu. Toties zinu, ka vēlos visu atcerēties, jo ir noticis sasodīti daudz un mana atmiņa arī mēdz pieklibot. Domāju, vai šo likt facebookā, bet nez.
Intro.
Vēlos pateikt, ka nekas no manis rakstītā nav totāla 100% patiesība (lai gan man ir saglabāta lielākā daļa visu sarunu, labākie sarunu skrīnšoti un protams bildes). Kā visa vēsture arī šī ir subjektīva. Man par labu nāk tas, ka nevienā mirklī, nevienam, neesmu izlicies, ka esmu svētā nevainība. People who know me, know i may be a complete dick from time to time. Bet arī tajā es mēģinu saglabāt savu integritāti, patiesumu un nemelot.
Kāda gan jēga vel melot??
_________________________________
Tagad uz visu atskatoties, mana rīcība nebija racionāla. Es nebiju gatavs attiecībām. Man bija 19. Es biju pamests un visas manas rētas, nu galīgi, nebija sadzijušas. Tad vel tas, ka mēģināju iet uz kaut kādiem randiņiem, bet tad mani uzmeta (ko es tagad totāli saprotu, jo I was a skinny, weird looking kid with no fashion sense and complexes sky-high).
Ieskrēju attiecībās, jo...tās tur vienkārši bija(??), jo bija iespēja(??). Un īsti nekad neesmu mācējis notīties, kad to vajadzētu..
Bija kaut kāds rozā briļļu periods. Bija kaut kāds laiks, kad man totāli likās, ka cilvēks ir spējīgs mainīties (šajā gadījumā gan vairāk, ka es spēšu palīdzēt cilvēkam tikt pāri visām problēmām).
Un es nedomāju, ka arī Dagnija līdz galam visu saprata.
Pārāk strauji.
Viņa sāka strādāt paralēli studijām. Īrēt mitekli. Sēdēt katru vakaru un raudāt. Es gribēju tikt prom no senčiem. Tāpēc. Sākām dzīvot kopā. Pieauguši. Hah.
Atceros, ka pāris mēnešus, kopš bijām uzsākuši attiecības, Dagnija bija gājusi cauri manai kompja meklēšanas vēsturei un atradusi manu paralēlo Cibu. Sagaidīja mani raudot un bija kaut kādas drāmas. Un nebija tā, ka manā paralēlajā Cibā būtu bijusi kaut kāda diskreditējoša informācija or anything.
Liekas jau kādu gadu(+) attiecībās sāka runāšana par kāzām. Kas lēnām, laika gaitā, transformējās par pārmetumiem, ka 'es jau zinu, ka Tu mani nekad neprecēsi un tas nekad nenotiks'.
Pārcelšanās uz Angliju bija mans lēmums. Joprojām atceros to vakaru, kad pēc strādāšanas pastā pārguris gulēju gultā. Apsvēru visas iespējas un cik ilgi šādi varēsim izturēt strādājot no algas līdz algai, no smskredīta līdz smskredītam. Daudz iespēju nebija, ja reiz mēs vēlējāmies veidot nākotni.
Kā viss būtu izgājis, ja mēs nebūtu pārcēlušies... es nezinu. Sagājuši ragos un izšķīrušies.
_______________
Strādāju. Biju pārguris. Bet pelnīju naudu. Biju īgns un neko nevēlējos darīt. Tagad saprotu vairāk par sevi un saprotu, ka viss tas bija neveselīgi. Emocionāls pagrimums. Var mani vainot pie spēļu zipāšanas līdz 3iem naktī, bet tas bija mans coping mechanism. Un visu, ko es darīju, es darīju labākas nākotnes vārdā.
Abi uzvilkāmies, jo pietiekami nerunājām. Nebijām partneri šajās attiecībās. Abi. Abi bijām vainīgi pie tā, ka attiecības sāka pisties.
Bija labi momenti. Protams! Bet to bija pārāk maz un pārāk liels laiks starp tiem.
Un tā viss turpinājās šādā - kāmja riteņa skrējienā, no kura nezini vairs kā īsti tikt ārā. Uuuun tad es aizbraucu atvaļinājumā uz Lv, viens pats. Saskrējos ar Ievu un viņas meitu. Sēdējām pie dīķa. Runājām. Tas lika par visu, kam mēs ar Dagniju gājām cauri, aizdomāties. Nebija drāmas, vai stresa.
That was my wobble. Nekas nenotika, ja kāds kaut ko domā. Bet es neatgriezos Anglijā laimīgs. Mēs ar Ievu turpinājām runāt. Un tas nonāca līdz tādam, ka - es laikam neesmu laimīgs un nevēlos turpināt attiecības. Tās nebija jaukas dienas. Strīdi un shit. Un tā totāli bija mana vaina. Nav attaisnojumi. Joprojām nemācēju runāt un protams arī visu nepateicu uzreiz.
Bet kaut kādā mirklī tomēr racionālais uzvarēja emocionālo. Ka nebūtu pēc ieguldītā laika un visa labi šķirties no Dagnijas (protams jāatceras, ka es tajā laikā nesapratu cik ļoti man viss ir dirsā ar galvu, un cik ļoti es neredzēju visu).
Pēc visa vājprāta, kam izgājām cauri ar Robertu, es beidzot aizdomājos, ka laikam ir jāprecas. Dagnija tomēr bija palīdzējusi un morāli mani atbalstījusi cauri visam tam bullšitam un vispār...cauri visam. Anna ar Arnoldasu arī tikko bija sederinājušies (un viņi bija kopā krietni mazāk kā mēs). Es katru nedēļu dabūju pārmetumus par neprecēšanu.
Tad nu vienā vakarā, no darba uzrakstīju sms: 'kā tad īsti notiek ar kāzām'. Un tas bija viss.
Apprecējāmies. Kāzu naktī paspēlējām madžiku. Tad Dagnija aizgāja gulēt un es skatījos dokumentālās filmas par citplanētiešiem.
___________
Un šeit novelkam līniju.
Jo līdz šim es varēju saprast, ka pie daudzām lietām esmu vainīgs. Ka ļoti daudz ko tieši es sapišu.
Tad janvārī Dagnijas attieksme galīgi izmainījās. Un es saņēmu vēstuli... kur teica, ka visam ar Ievu nav tikusi pāri. Ka tas joprojām kremt. Ka laikam ir jāšķiras. Ka viss ir slikti.
Izgāju pastaigāties. Sēdēju pie baznīcas. Klausījos Senses Fail. Atgriezos. Nebiju, ne dusmīgs, ne kas. Skumjš - nedaudz. Sēdēju nomodā pus nakti. Tad Dagnija pamodās un teica, ka labāk tomēr nešķirsimies. Ka vienkārši grūti. Ka mums (man) jālabojas.
Uz manu dzimšanas dienu viņa aizlidoja uz Lv, pēc šī visa. Laiks sev un tā.
Bet pēc šī es mēģināju būt labāks.
Joprojām atceros, ka nopirku uz Valantīndienu puķu pušķi un par to man pateica : '...nedaudz par vēlu.' (spoiler alert! vēlāk uzzināju, ka tieši tajā dienā viņa pirmo reizi pisās ar Čārlzu).
Nekas nemainījās Dagnijas attieksmē. Viņa joprojām bija auksta un viss bija slikti. Tagad - viegli saprast kāpēc.
Pēc kopīga atvaļinājuma Latvijā pateicu, ka vēlos atgriezties Latvijā. Dagnija to uzreiz uztvēra kā - mums jāšķiras, kas mani tikai pārliecināja, ka tas ir pareizs lēmums. Bet, ja es to nebūtu pateicis, viss būtu turpinājies vel cik ilgi??
________________
Vissapistākais mirklis bija, kad braucot mājās no darba saņēmu ziņu, lai rakstu, kad tuvojos mājām (kas ir diezgan neierasta rīcība). Un tad uz mūsu ielas esot redzēju, kā viņa ved ārā Čārlzu un ved viņu pretējā virzienā (uz staciju), lai neuzskrietu man virsū. Tad pārdzērusies atnāca atpakaļ un parubijās uz dīvāna. Tas un mirklis, kad pārnācu tukšās mājās (kad viņa izvācās), bija divi mirkļi, kuri salauza man sirdi.
Es joprojām gribēju palikt draugos. Par spīti visam. Par spīti tam, ka sapratu, ka mani krāpa, kad vel neko nebijām runājuši par šķiršanos.
Sasodīts, kad mani senči sāka kaut ko stressot, es viņu aizstāvēju. Senči domāja, ka gan jau Dagnija gribēs pārgulēt, lai tiktu pie bērna un tad varētu kaut ko no manis pieprasīt (*šo lūdzu atceraties, jo tas noderēs stāsta turpinājumā*).
Līdz šim man teica, ka es sameklēšu kādu labāku un man viss būs labi. Ka man jāturpina dzīvot!
Pārsteigums, pārsteigums. Dzīvojot viens un nositot laiku novilku Tinder. Man bija plāns pamest valsti un tad nebija jēgas kaut kādām nopietnām lietām.
Anyway. Es pirmo reizi biju saticis Veritiju un nākamajā dienā biju sarunājis, ka Dagnija man griezīs matus. Viņa totāli nebija laimīga, kad ieraudzīja manu sakosto kaklu.
Tad nu braucot mājās bija tik ļoti sanervozējusies, ka aizsūtīja, nevis draudzenei sms, bet man, kurā teica, ka :'es totāli labāk viņu nebūtu satikusi'.
No vienas puses man stāsta, ka man totāli būs labāk, bet tad, kad es mēģinu turpināt dzīvot - draugiem par kaut ko kurn. Hmmm...
______________________
Es turpināju mēģināt uzturēt labas attiecības. Mēģināju visu saglabāt. Bet aiz katra stūra bija kāda jauna drāma. Kāda dzēlība.
Veritija ielika bildes no pēdējiem mēnešiem. Saņēmu ziņu ar tekstu - nu, es redzēju, ka tava draudzene aizgāja biš mental.
Tad mani izdzēsa no facebooka.
Tad domāja, ka ir stāvoklī no sava draudziņa. Un tā vietā lai veiktu testu un pārbaudītu, centās novilkt laiku. Atceraties pāris rindkopas atpakaļ es rakstīju, ka 'šo ir vērts atcerēties' - lūk kāpēc. Es senčiem viņu aizstāvēju, viņa bija dusmīga, ka viņi atļaujas tā par viņu domāt un tad... pie pirmās izdevības... viņa cenšas novilkt laiku, lai izrādītos stāvoklī. Pierādot, ka maniem senčiem bija taisnība!
Sajūta, ka man spļauj sejā.
Kad mēģinājām šķirties, Veritija mani piekodināja, lai es nesaku neko sliktu viņai, ka viņai droši vien ir grūti. Un tad Dagnija šķiroties izmeta kaut ko no sērijas par manu 'eksotisko draudzeni'..
Šeit atļaušos iestarpināt par 1x šķiršanos.
Man teica, ka viņa visu nokārtos ar šķiršanos, ka visu maksās u.t.t., jo tas ir mazākais, ko viņa pēc visa varētu darīt. Tas protams izpaudās, ka man teica, ka sameklēja notāri un man viņai bija jāraksta.
Uzrakstīju. Sarakstes kopsavilkums:
-sveiki, vēlamies šķirties.
-ierodieties pie mums offisā lai visu sarunātu.
-abi nedzīvojam Latvijā. Kopīgas mantas vai bērnu nav - vēlamies šķirties.
-vizīte pieteikta tajā un tajā datumā.
Viss. Ierodoties notāre prasīja : 'kuram sūtīt visus oficiālos dokumentus?'. Dagnijas teksts bija no sērijas : 'kā notiek, ja mēs abi dzīvojam ārzemēs?' . Un tikai tajā mirklī izrādījās, ka lai šķirtos Latvijā vismaz vienam no mums ir jādzīvo Latvijā (par spīti tam, ka es joprojām esmu deklarēts Latvijā un visi dokumenti ir latviešu valodā). Un ar to vienu Dagnijas jautājumu man bija nogrieztas jeb kādas izredzes izlocīties no visa.
Tikai pāris dienas atpakaļ noskaidroju, ka Dagnija bija gājusi apkārt un visiem teikusi, ka manas vainas dēļ mēs neizšķīrāmies.
Vienā no pēdējām sarunām Dagnija nobloķēja manu nr. Jo izmetu joku un atļāvos pateikt, ka kad man bija melnie, viņa diez ko man nepalīdzēja.
Tad nu, kad mēģināju ar viņu noskaidrot par šķiršanos nr2 nevarēju ar viņu sazināties. Uzrakstīju viņas draudzenei ar kuru viņa dzīvoja kopā. Arī viņa nezināja, kur Dagnija ir palikusi. Arī viņas bija izstrīdējušās un gājušas savu ceļu.
Bet sarunājoties ar viņas draudzeni es tikai ieguvu apstiprinājumu tam, ko jau nojautu. Ka viņa vienkārši katru vakaru ir sēdējusi un nodirsusi visus bijušos un viņu draudzenes.
Sākot dzīvot Anglijā, viena no viņas ex klasesbiedrenēm mums izpalīdzēja. Vienā mirklī, draudzene paprasīja, vai var pārskaitīt viņas mammai uz lv kontu naudu, jo viņa pati nepaspēs un mammai to naudu ļoti vajag. Pārskaitīju, jo nebija iemesla neuzticēties. No draudzenes vairs neesmu dzirdējis, kopš tās reizes. Naudu saņēmis atpakaļ - ne tik. Bet liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka viņas facebookā draudzējās. You're friends now with people who stole from you... Kāpēc? Lai varētu turpināt nodirst cilvēkus, jo pārējiem piegriezies klausīties??
Manipulē ar informāciju. Melo. Vaino visus citus. Un vispār pasaule ir pret viņu!
Sūds!
Man kādas divas reizes mēģināja 'atvainoties', bet abas reizes tas bija. 'Piedod man, bet esmu saņēmusi savu mācību, jo tagad viss ir dirsā un nav gājis viegli un es es es'. Tā nav atvainošanās... tie ir attaisnojumi. Tas viss ir tik ļoti mākslīgi, uzspēlēti. Un neko nemaina, ja tu turpini pēc tam skriet un runāt sūdu par kādu.
Pēdējā sarakste aizgāja diezgan krāsaini. Mani nosauca par piece of shit (ha ha! Tu apprecēji piece of shit), nožēlojamu mazu zēnu. Pateica, lai es eju nosprāgt. U.T.T.
_____________
Tā tas viss lēnā gaitā noskrēja no sliedēm.. Es domāju mēs abi gribējām saglabāt labas attiecības, bet tas vienkārši nesanāca. Un nav viegli, ja viens cilvēks ir tik indīgs, greizsirdīgs.
_____________
Noteiktajā dienā pateicu tikai vienu teikumu Dagnijai. Kas gan vairāk bija veltīts faktam, ka notāres birojs vel būs ciet un nav jēgas iet stāvēt pie durvīm.
Es sen nebiju juties tik laimīgs kā parakstot šķiršanās papīrus (totāli laimīgāks kā pašā kāzu dienā!). Lai gan notāre lasot dokumentus teica, ka šķiršanās iemesls ir, tas, ka mēs vairs nedzīvojam kopā. Ko es pieņemu, ka Dagnija viņai teica, piesakot vizīti... Nu... Teorētiski - jā. Praktiski tās ir sekas tam, ka Tu pisies riņķī ar savu kolēģi, vainoji mani pie visa un pēdējos kopdzīves mēnešus pret mani izturējies kā pret suni.
Bet tā sajūta, ka čūska ir pazudusi no tavas dzīves. Viss. Nav vairs jārunā, vai jākomunicē - nekad! Var izdzēst numurus. Svētlaime! Varu turpināt savu dzīvi.
Un sākt jaunu.
Tā šis stāsts noslēdzas.
Intro.
Vēlos pateikt, ka nekas no manis rakstītā nav totāla 100% patiesība (lai gan man ir saglabāta lielākā daļa visu sarunu, labākie sarunu skrīnšoti un protams bildes). Kā visa vēsture arī šī ir subjektīva. Man par labu nāk tas, ka nevienā mirklī, nevienam, neesmu izlicies, ka esmu svētā nevainība. People who know me, know i may be a complete dick from time to time. Bet arī tajā es mēģinu saglabāt savu integritāti, patiesumu un nemelot.
Kāda gan jēga vel melot??
_________________________________
Tagad uz visu atskatoties, mana rīcība nebija racionāla. Es nebiju gatavs attiecībām. Man bija 19. Es biju pamests un visas manas rētas, nu galīgi, nebija sadzijušas. Tad vel tas, ka mēģināju iet uz kaut kādiem randiņiem, bet tad mani uzmeta (ko es tagad totāli saprotu, jo I was a skinny, weird looking kid with no fashion sense and complexes sky-high).
Ieskrēju attiecībās, jo...tās tur vienkārši bija(??), jo bija iespēja(??). Un īsti nekad neesmu mācējis notīties, kad to vajadzētu..
Bija kaut kāds rozā briļļu periods. Bija kaut kāds laiks, kad man totāli likās, ka cilvēks ir spējīgs mainīties (šajā gadījumā gan vairāk, ka es spēšu palīdzēt cilvēkam tikt pāri visām problēmām).
Un es nedomāju, ka arī Dagnija līdz galam visu saprata.
Pārāk strauji.
Viņa sāka strādāt paralēli studijām. Īrēt mitekli. Sēdēt katru vakaru un raudāt. Es gribēju tikt prom no senčiem. Tāpēc. Sākām dzīvot kopā. Pieauguši. Hah.
Atceros, ka pāris mēnešus, kopš bijām uzsākuši attiecības, Dagnija bija gājusi cauri manai kompja meklēšanas vēsturei un atradusi manu paralēlo Cibu. Sagaidīja mani raudot un bija kaut kādas drāmas. Un nebija tā, ka manā paralēlajā Cibā būtu bijusi kaut kāda diskreditējoša informācija or anything.
Liekas jau kādu gadu(+) attiecībās sāka runāšana par kāzām. Kas lēnām, laika gaitā, transformējās par pārmetumiem, ka 'es jau zinu, ka Tu mani nekad neprecēsi un tas nekad nenotiks'.
Pārcelšanās uz Angliju bija mans lēmums. Joprojām atceros to vakaru, kad pēc strādāšanas pastā pārguris gulēju gultā. Apsvēru visas iespējas un cik ilgi šādi varēsim izturēt strādājot no algas līdz algai, no smskredīta līdz smskredītam. Daudz iespēju nebija, ja reiz mēs vēlējāmies veidot nākotni.
Kā viss būtu izgājis, ja mēs nebūtu pārcēlušies... es nezinu. Sagājuši ragos un izšķīrušies.
_______________
Strādāju. Biju pārguris. Bet pelnīju naudu. Biju īgns un neko nevēlējos darīt. Tagad saprotu vairāk par sevi un saprotu, ka viss tas bija neveselīgi. Emocionāls pagrimums. Var mani vainot pie spēļu zipāšanas līdz 3iem naktī, bet tas bija mans coping mechanism. Un visu, ko es darīju, es darīju labākas nākotnes vārdā.
Abi uzvilkāmies, jo pietiekami nerunājām. Nebijām partneri šajās attiecībās. Abi. Abi bijām vainīgi pie tā, ka attiecības sāka pisties.
Bija labi momenti. Protams! Bet to bija pārāk maz un pārāk liels laiks starp tiem.
Un tā viss turpinājās šādā - kāmja riteņa skrējienā, no kura nezini vairs kā īsti tikt ārā. Uuuun tad es aizbraucu atvaļinājumā uz Lv, viens pats. Saskrējos ar Ievu un viņas meitu. Sēdējām pie dīķa. Runājām. Tas lika par visu, kam mēs ar Dagniju gājām cauri, aizdomāties. Nebija drāmas, vai stresa.
That was my wobble. Nekas nenotika, ja kāds kaut ko domā. Bet es neatgriezos Anglijā laimīgs. Mēs ar Ievu turpinājām runāt. Un tas nonāca līdz tādam, ka - es laikam neesmu laimīgs un nevēlos turpināt attiecības. Tās nebija jaukas dienas. Strīdi un shit. Un tā totāli bija mana vaina. Nav attaisnojumi. Joprojām nemācēju runāt un protams arī visu nepateicu uzreiz.
Bet kaut kādā mirklī tomēr racionālais uzvarēja emocionālo. Ka nebūtu pēc ieguldītā laika un visa labi šķirties no Dagnijas (protams jāatceras, ka es tajā laikā nesapratu cik ļoti man viss ir dirsā ar galvu, un cik ļoti es neredzēju visu).
Pēc visa vājprāta, kam izgājām cauri ar Robertu, es beidzot aizdomājos, ka laikam ir jāprecas. Dagnija tomēr bija palīdzējusi un morāli mani atbalstījusi cauri visam tam bullšitam un vispār...cauri visam. Anna ar Arnoldasu arī tikko bija sederinājušies (un viņi bija kopā krietni mazāk kā mēs). Es katru nedēļu dabūju pārmetumus par neprecēšanu.
Tad nu vienā vakarā, no darba uzrakstīju sms: 'kā tad īsti notiek ar kāzām'. Un tas bija viss.
Apprecējāmies. Kāzu naktī paspēlējām madžiku. Tad Dagnija aizgāja gulēt un es skatījos dokumentālās filmas par citplanētiešiem.
___________
Un šeit novelkam līniju.
Jo līdz šim es varēju saprast, ka pie daudzām lietām esmu vainīgs. Ka ļoti daudz ko tieši es sapišu.
Tad janvārī Dagnijas attieksme galīgi izmainījās. Un es saņēmu vēstuli... kur teica, ka visam ar Ievu nav tikusi pāri. Ka tas joprojām kremt. Ka laikam ir jāšķiras. Ka viss ir slikti.
Izgāju pastaigāties. Sēdēju pie baznīcas. Klausījos Senses Fail. Atgriezos. Nebiju, ne dusmīgs, ne kas. Skumjš - nedaudz. Sēdēju nomodā pus nakti. Tad Dagnija pamodās un teica, ka labāk tomēr nešķirsimies. Ka vienkārši grūti. Ka mums (man) jālabojas.
Uz manu dzimšanas dienu viņa aizlidoja uz Lv, pēc šī visa. Laiks sev un tā.
Bet pēc šī es mēģināju būt labāks.
Joprojām atceros, ka nopirku uz Valantīndienu puķu pušķi un par to man pateica : '...nedaudz par vēlu.' (spoiler alert! vēlāk uzzināju, ka tieši tajā dienā viņa pirmo reizi pisās ar Čārlzu).
Nekas nemainījās Dagnijas attieksmē. Viņa joprojām bija auksta un viss bija slikti. Tagad - viegli saprast kāpēc.
Pēc kopīga atvaļinājuma Latvijā pateicu, ka vēlos atgriezties Latvijā. Dagnija to uzreiz uztvēra kā - mums jāšķiras, kas mani tikai pārliecināja, ka tas ir pareizs lēmums. Bet, ja es to nebūtu pateicis, viss būtu turpinājies vel cik ilgi??
________________
Vissapistākais mirklis bija, kad braucot mājās no darba saņēmu ziņu, lai rakstu, kad tuvojos mājām (kas ir diezgan neierasta rīcība). Un tad uz mūsu ielas esot redzēju, kā viņa ved ārā Čārlzu un ved viņu pretējā virzienā (uz staciju), lai neuzskrietu man virsū. Tad pārdzērusies atnāca atpakaļ un parubijās uz dīvāna. Tas un mirklis, kad pārnācu tukšās mājās (kad viņa izvācās), bija divi mirkļi, kuri salauza man sirdi.
Es joprojām gribēju palikt draugos. Par spīti visam. Par spīti tam, ka sapratu, ka mani krāpa, kad vel neko nebijām runājuši par šķiršanos.
Sasodīts, kad mani senči sāka kaut ko stressot, es viņu aizstāvēju. Senči domāja, ka gan jau Dagnija gribēs pārgulēt, lai tiktu pie bērna un tad varētu kaut ko no manis pieprasīt (*šo lūdzu atceraties, jo tas noderēs stāsta turpinājumā*).
Līdz šim man teica, ka es sameklēšu kādu labāku un man viss būs labi. Ka man jāturpina dzīvot!
Pārsteigums, pārsteigums. Dzīvojot viens un nositot laiku novilku Tinder. Man bija plāns pamest valsti un tad nebija jēgas kaut kādām nopietnām lietām.
Anyway. Es pirmo reizi biju saticis Veritiju un nākamajā dienā biju sarunājis, ka Dagnija man griezīs matus. Viņa totāli nebija laimīga, kad ieraudzīja manu sakosto kaklu.
Tad nu braucot mājās bija tik ļoti sanervozējusies, ka aizsūtīja, nevis draudzenei sms, bet man, kurā teica, ka :'es totāli labāk viņu nebūtu satikusi'.
No vienas puses man stāsta, ka man totāli būs labāk, bet tad, kad es mēģinu turpināt dzīvot - draugiem par kaut ko kurn. Hmmm...
______________________
Es turpināju mēģināt uzturēt labas attiecības. Mēģināju visu saglabāt. Bet aiz katra stūra bija kāda jauna drāma. Kāda dzēlība.
Veritija ielika bildes no pēdējiem mēnešiem. Saņēmu ziņu ar tekstu - nu, es redzēju, ka tava draudzene aizgāja biš mental.
Tad mani izdzēsa no facebooka.
Tad domāja, ka ir stāvoklī no sava draudziņa. Un tā vietā lai veiktu testu un pārbaudītu, centās novilkt laiku. Atceraties pāris rindkopas atpakaļ es rakstīju, ka 'šo ir vērts atcerēties' - lūk kāpēc. Es senčiem viņu aizstāvēju, viņa bija dusmīga, ka viņi atļaujas tā par viņu domāt un tad... pie pirmās izdevības... viņa cenšas novilkt laiku, lai izrādītos stāvoklī. Pierādot, ka maniem senčiem bija taisnība!
Sajūta, ka man spļauj sejā.
Kad mēģinājām šķirties, Veritija mani piekodināja, lai es nesaku neko sliktu viņai, ka viņai droši vien ir grūti. Un tad Dagnija šķiroties izmeta kaut ko no sērijas par manu 'eksotisko draudzeni'..
Šeit atļaušos iestarpināt par 1x šķiršanos.
Man teica, ka viņa visu nokārtos ar šķiršanos, ka visu maksās u.t.t., jo tas ir mazākais, ko viņa pēc visa varētu darīt. Tas protams izpaudās, ka man teica, ka sameklēja notāri un man viņai bija jāraksta.
Uzrakstīju. Sarakstes kopsavilkums:
-sveiki, vēlamies šķirties.
-ierodieties pie mums offisā lai visu sarunātu.
-abi nedzīvojam Latvijā. Kopīgas mantas vai bērnu nav - vēlamies šķirties.
-vizīte pieteikta tajā un tajā datumā.
Viss. Ierodoties notāre prasīja : 'kuram sūtīt visus oficiālos dokumentus?'. Dagnijas teksts bija no sērijas : 'kā notiek, ja mēs abi dzīvojam ārzemēs?' . Un tikai tajā mirklī izrādījās, ka lai šķirtos Latvijā vismaz vienam no mums ir jādzīvo Latvijā (par spīti tam, ka es joprojām esmu deklarēts Latvijā un visi dokumenti ir latviešu valodā). Un ar to vienu Dagnijas jautājumu man bija nogrieztas jeb kādas izredzes izlocīties no visa.
Tikai pāris dienas atpakaļ noskaidroju, ka Dagnija bija gājusi apkārt un visiem teikusi, ka manas vainas dēļ mēs neizšķīrāmies.
Vienā no pēdējām sarunām Dagnija nobloķēja manu nr. Jo izmetu joku un atļāvos pateikt, ka kad man bija melnie, viņa diez ko man nepalīdzēja.
Tad nu, kad mēģināju ar viņu noskaidrot par šķiršanos nr2 nevarēju ar viņu sazināties. Uzrakstīju viņas draudzenei ar kuru viņa dzīvoja kopā. Arī viņa nezināja, kur Dagnija ir palikusi. Arī viņas bija izstrīdējušās un gājušas savu ceļu.
Bet sarunājoties ar viņas draudzeni es tikai ieguvu apstiprinājumu tam, ko jau nojautu. Ka viņa vienkārši katru vakaru ir sēdējusi un nodirsusi visus bijušos un viņu draudzenes.
Sākot dzīvot Anglijā, viena no viņas ex klasesbiedrenēm mums izpalīdzēja. Vienā mirklī, draudzene paprasīja, vai var pārskaitīt viņas mammai uz lv kontu naudu, jo viņa pati nepaspēs un mammai to naudu ļoti vajag. Pārskaitīju, jo nebija iemesla neuzticēties. No draudzenes vairs neesmu dzirdējis, kopš tās reizes. Naudu saņēmis atpakaļ - ne tik. Bet liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka viņas facebookā draudzējās. You're friends now with people who stole from you... Kāpēc? Lai varētu turpināt nodirst cilvēkus, jo pārējiem piegriezies klausīties??
Manipulē ar informāciju. Melo. Vaino visus citus. Un vispār pasaule ir pret viņu!
Sūds!
Man kādas divas reizes mēģināja 'atvainoties', bet abas reizes tas bija. 'Piedod man, bet esmu saņēmusi savu mācību, jo tagad viss ir dirsā un nav gājis viegli un es es es'. Tā nav atvainošanās... tie ir attaisnojumi. Tas viss ir tik ļoti mākslīgi, uzspēlēti. Un neko nemaina, ja tu turpini pēc tam skriet un runāt sūdu par kādu.
Pēdējā sarakste aizgāja diezgan krāsaini. Mani nosauca par piece of shit (ha ha! Tu apprecēji piece of shit), nožēlojamu mazu zēnu. Pateica, lai es eju nosprāgt. U.T.T.
_____________
Tā tas viss lēnā gaitā noskrēja no sliedēm.. Es domāju mēs abi gribējām saglabāt labas attiecības, bet tas vienkārši nesanāca. Un nav viegli, ja viens cilvēks ir tik indīgs, greizsirdīgs.
_____________
Noteiktajā dienā pateicu tikai vienu teikumu Dagnijai. Kas gan vairāk bija veltīts faktam, ka notāres birojs vel būs ciet un nav jēgas iet stāvēt pie durvīm.
Es sen nebiju juties tik laimīgs kā parakstot šķiršanās papīrus (totāli laimīgāks kā pašā kāzu dienā!). Lai gan notāre lasot dokumentus teica, ka šķiršanās iemesls ir, tas, ka mēs vairs nedzīvojam kopā. Ko es pieņemu, ka Dagnija viņai teica, piesakot vizīti... Nu... Teorētiski - jā. Praktiski tās ir sekas tam, ka Tu pisies riņķī ar savu kolēģi, vainoji mani pie visa un pēdējos kopdzīves mēnešus pret mani izturējies kā pret suni.
Bet tā sajūta, ka čūska ir pazudusi no tavas dzīves. Viss. Nav vairs jārunā, vai jākomunicē - nekad! Var izdzēst numurus. Svētlaime! Varu turpināt savu dzīvi.
Un sākt jaunu.
Tā šis stāsts noslēdzas.
April 3rd, 2018
Es laiku pa laikam saņemu kādu pārmetumu, ka esot riņķī ļaužiem neizliekos pārlaimīgs... Bet dunno. Ja es nejūtos labi, vai, ja kaut kas mani nomāc es nesakodīšu zobus un neizlikšos. Joprojām tīneidžeriski vienalga vai kādu tas dziļi aizvaino - I wear my heart on my sleeve.
Un man tas tik un tā liekas 100x labāk par cilvēkiem, kuri runā lielas lietas a tad pļurrr.
Vai beibēm, kuras uzņem selfijus un tad šopē ar 3 aplikācijām sev sejas utt. I shit you not - they do exist.
Un man tas tik un tā liekas 100x labāk par cilvēkiem, kuri runā lielas lietas a tad pļurrr.
Vai beibēm, kuras uzņem selfijus un tad šopē ar 3 aplikācijām sev sejas utt. I shit you not - they do exist.
April 2nd, 2018
March 17th, 2018
March 9th, 2018
February 20th, 2018
Piezīmes.
Nekad neesmu baigi pieturējies pie kaut kādiem striktiem treniņu režīmiem. Parasti vienkārši cilāju svarus, taisu preses, squats un plankoju līdz apnīk. Vai kamēr ir iekāriens.
Also. Komēta bija kaut ko ierakstījusi, ka netic, ka makus ar ģimenes bildēm iekšā atdod biežāk nekā makus bez bildēm. Well man makā ir pilnīgs kompromats. Septītās klases bilde un divi poloroīdi no Grieķijas atvaļinājuma. Ja kāds kādreiz ielīdīs manā makā - pats vainīgs.
Also. Komēta bija kaut ko ierakstījusi, ka netic, ka makus ar ģimenes bildēm iekšā atdod biežāk nekā makus bez bildēm. Well man makā ir pilnīgs kompromats. Septītās klases bilde un divi poloroīdi no Grieķijas atvaļinājuma. Ja kāds kādreiz ielīdīs manā makā - pats vainīgs.
November 19th, 2017
Es ļoti ilgi sevi vainoju. Tā, ka katru otro dienu domāju, ko būtu varējis mainīt, lai viss nebūtu noticis tā kā notika. Tāda dīvaina prātu graujoša sajūta. Arī tad, kad visi apstākļi jau sen bija zināmi.
Tāpēc man arī sākumā nebija grūti uzrakstīt senčiem, vai arī vēlāk šeit Cibā. Varbūt nebija grūti arī tāpēc, ka vel cerēju uzturēt labas attiecības un domāju, ka arī Dagnija own uposies. Yeah. Kad pūcei aste ziedēs.
Ja man pirms tam nebūtu bijušas vairākas neveiksmes tad drošvien mana uzticība, pašnovērtējums un viss pārējais būtu pilnīgā dirsā. Now it's just a matter of fact - have to work trough my issues.
Tāpēc man arī sākumā nebija grūti uzrakstīt senčiem, vai arī vēlāk šeit Cibā. Varbūt nebija grūti arī tāpēc, ka vel cerēju uzturēt labas attiecības un domāju, ka arī Dagnija own uposies. Yeah. Kad pūcei aste ziedēs.
Ja man pirms tam nebūtu bijušas vairākas neveiksmes tad drošvien mana uzticība, pašnovērtējums un viss pārējais būtu pilnīgā dirsā. Now it's just a matter of fact - have to work trough my issues.
October 28th, 2017
Par garīgo veselību...
Ar visu to metootoo tēmu viena lieta paskrēja garām nemanīta, kurai gan vajadzēja pievērst nedaudz vairāk uzmanības...
World mental health day 10 oktobrī. Tad nu nedaudz ar novēlošanos un kad beidzot esmu noskaņojies.
Vienmēr esmu diezgan atklāti mēģinājis rakstīt par tēmām. Tikai laiku pa laikam kaut ko cenzējot (daudzas lietas aizgāja paralēlajā Cibā), bet nekad neesmu baigi mēģinājis slēpt faktu, ka man ar galvu viss tomēr nav 100% kārtībā. Varbūt esmu tikai nedaudz noklusējis cik daudz tas mani ikdienā ietekmē.
Pusaudža vecums sakrita tieši ar laiku, kad pok3moni un emo bija stilīgi. Varbūt tāpēc man lielu laiku likās, ka tā ir tikai tāda fāze... kā drīz es kļūšu laimīgs un sākšu mosties ar smaidu. Un tā tas turpinājās līdz man palika kaut kādi 20 (?).. Tā kā vajadzēja pieaugt un beigt šito stulbumu, ne? Bet tā tas palika un joprojām ir.
Katru otro dienu mostos un domāju- kāda visam šim ir jēga, cik ļoti labāk būtu, ja mani vienkārši notriektu mašīna utt. Un nē, es nedomāju, ka man ir depresija (man ir gana daudz draudziņu, kuriem viss tas ir pa nopietno un man līdz tam tālu)... bet es domāju, ka man kaut kas nav kārtībā.
Pēdējais gads +++ ir ļoti labi palīdzējis. Un Veritija ir palīdzējusi visvairāk, jo viņai ir līdzīgi kā man. Mēs varam viens otru atbalstīt. Un pirmo reizi ir tāda sajūta, ka ar otru cilvēku var izrunāt, un otrs cilvēks spēs dot konstruktīvu padomu.
Tas protams nav atrisinājis visas manas problēmas, bet vairāk ir palīdzējis saprast kāpēc mans prāts dara tādas stulbības... Teiksim, tas, ka es varu ļoti ātri zaudēt savaldību, ja man ir vairāk par divām reizēm jāatkārto teiktais (jo lēnām kļūstu puskurls un liekas, ka cilvēki to saprot un kaut kādā veidā ņirgājas (kas ir pilnīgs sūds - es to saprotu, bet tajā pašā laikā - nē)). Tas vismaz dod kaut kādu pamatu, kam pieķerties un pie kā strādāt.
Es nedomāju, ka kādreiz man stulbas domas pazudīs no galvas. Bet ja uz to skatās kā - hei, pirms kāda pusotra gada es biju ar mieru lai atgrieztos Lv un pakārtos pirtī, tad tagad ne par ko nevaru sūdzēties.
Kā viens no draudziņiem teica - galvenais dienu pa dienai dzīvot.
Dažreiz negribas pievērst sev uzmanību uz runāt par savām problēmām (jo ir bailes saņemt klasisko - beidz īmot). Vienkāršāk ir pateikt, ka viss ir kārtībā, nevis - katra diena ir nēpārtraukta cīņa pašam ar sevi un šī cīņa nekad nebeigsies.
Labi, ka cilvēki vairāk sākuši par šo runāt un pievērst vairāk uzmanības.
P.s. Lai šo uzrakstītu man bija jānoskaņojas tieši kādu pus gadu or so...
World mental health day 10 oktobrī. Tad nu nedaudz ar novēlošanos un kad beidzot esmu noskaņojies.
Vienmēr esmu diezgan atklāti mēģinājis rakstīt par tēmām. Tikai laiku pa laikam kaut ko cenzējot (daudzas lietas aizgāja paralēlajā Cibā), bet nekad neesmu baigi mēģinājis slēpt faktu, ka man ar galvu viss tomēr nav 100% kārtībā. Varbūt esmu tikai nedaudz noklusējis cik daudz tas mani ikdienā ietekmē.
Pusaudža vecums sakrita tieši ar laiku, kad pok3moni un emo bija stilīgi. Varbūt tāpēc man lielu laiku likās, ka tā ir tikai tāda fāze... kā drīz es kļūšu laimīgs un sākšu mosties ar smaidu. Un tā tas turpinājās līdz man palika kaut kādi 20 (?).. Tā kā vajadzēja pieaugt un beigt šito stulbumu, ne? Bet tā tas palika un joprojām ir.
Katru otro dienu mostos un domāju- kāda visam šim ir jēga, cik ļoti labāk būtu, ja mani vienkārši notriektu mašīna utt. Un nē, es nedomāju, ka man ir depresija (man ir gana daudz draudziņu, kuriem viss tas ir pa nopietno un man līdz tam tālu)... bet es domāju, ka man kaut kas nav kārtībā.
Pēdējais gads +++ ir ļoti labi palīdzējis. Un Veritija ir palīdzējusi visvairāk, jo viņai ir līdzīgi kā man. Mēs varam viens otru atbalstīt. Un pirmo reizi ir tāda sajūta, ka ar otru cilvēku var izrunāt, un otrs cilvēks spēs dot konstruktīvu padomu.
Tas protams nav atrisinājis visas manas problēmas, bet vairāk ir palīdzējis saprast kāpēc mans prāts dara tādas stulbības... Teiksim, tas, ka es varu ļoti ātri zaudēt savaldību, ja man ir vairāk par divām reizēm jāatkārto teiktais (jo lēnām kļūstu puskurls un liekas, ka cilvēki to saprot un kaut kādā veidā ņirgājas (kas ir pilnīgs sūds - es to saprotu, bet tajā pašā laikā - nē)). Tas vismaz dod kaut kādu pamatu, kam pieķerties un pie kā strādāt.
Es nedomāju, ka kādreiz man stulbas domas pazudīs no galvas. Bet ja uz to skatās kā - hei, pirms kāda pusotra gada es biju ar mieru lai atgrieztos Lv un pakārtos pirtī, tad tagad ne par ko nevaru sūdzēties.
Kā viens no draudziņiem teica - galvenais dienu pa dienai dzīvot.
Dažreiz negribas pievērst sev uzmanību uz runāt par savām problēmām (jo ir bailes saņemt klasisko - beidz īmot). Vienkāršāk ir pateikt, ka viss ir kārtībā, nevis - katra diena ir nēpārtraukta cīņa pašam ar sevi un šī cīņa nekad nebeigsies.
Labi, ka cilvēki vairāk sākuši par šo runāt un pievērst vairāk uzmanības.
P.s. Lai šo uzrakstītu man bija jānoskaņojas tieši kādu pus gadu or so...
October 18th, 2017
Visi #tutuu
Es arī uzrakstīšu, jo visiem tik ļoti interesē MANS viedoklis.
#metoo ir bezjēdzīgs mēsls.
Nemelosim sev un atzīsim, ka šī akcija neko nemainīs. Imantas pedofils neizlasīs skarbos stāstus un nenotrausīs asariņu.
Lohi, kuri svilps un aiztiks meitenes to turpinās darīt.
Baltie bruņinieki turpinās būt baltie bruņinieki.
Un ciniķi, nihilisti, kā es, tādi arī paliks.
Diemžēl sabiedrība nemainīsies. Neviens redzot netaisnību vienkārši nestāvēs malā. Redzot kā kāds vīrietis velk bezsamaņā guļošu meiteni vārtrūmē, es nestāvētu malā un es gribētu domāt, ka arī lielākā daļa manu draugu to darītu.
Uzmanības pievēršana šai lietai neko nemainīs.
Tāpat arī otrai frontes pusei. Arī vīrieši ciešs, jā. Bet mērīties - kuram sāp vairāk ir tupi. Visiem sāp un visi ciešs. Un tas ir briesmīgi un drausmīgi.
Es saprastu, ja viss šis būtu sākts ar: sievietes dalās ar saviem stāstiem, lai iedrošinātu citas sievietes runāt un nekaunēties. Lai mēģinātu sodīt cilvēkus, kuri lietas dara reallaikā, nevis - kaut kad sestajā klasē man puisis no paralēlklases uzšāva pa dibenu.
Viss šis #metoo ir zaudējis savu jēgu.
Beigās sanāk, ka divas frontes puses vēlas attenšenhoroties, jo tagad tāds interneta trends.
P.s. Referencei. Mani neviens nekad nav aizskāris. Bet esmu sastapies ar gana daudz bezjēdzīga rasisma un nosodījuma.
#metoo ir bezjēdzīgs mēsls.
Nemelosim sev un atzīsim, ka šī akcija neko nemainīs. Imantas pedofils neizlasīs skarbos stāstus un nenotrausīs asariņu.
Lohi, kuri svilps un aiztiks meitenes to turpinās darīt.
Baltie bruņinieki turpinās būt baltie bruņinieki.
Un ciniķi, nihilisti, kā es, tādi arī paliks.
Diemžēl sabiedrība nemainīsies. Neviens redzot netaisnību vienkārši nestāvēs malā. Redzot kā kāds vīrietis velk bezsamaņā guļošu meiteni vārtrūmē, es nestāvētu malā un es gribētu domāt, ka arī lielākā daļa manu draugu to darītu.
Uzmanības pievēršana šai lietai neko nemainīs.
Tāpat arī otrai frontes pusei. Arī vīrieši ciešs, jā. Bet mērīties - kuram sāp vairāk ir tupi. Visiem sāp un visi ciešs. Un tas ir briesmīgi un drausmīgi.
Es saprastu, ja viss šis būtu sākts ar: sievietes dalās ar saviem stāstiem, lai iedrošinātu citas sievietes runāt un nekaunēties. Lai mēģinātu sodīt cilvēkus, kuri lietas dara reallaikā, nevis - kaut kad sestajā klasē man puisis no paralēlklases uzšāva pa dibenu.
Viss šis #metoo ir zaudējis savu jēgu.
Beigās sanāk, ka divas frontes puses vēlas attenšenhoroties, jo tagad tāds interneta trends.
P.s. Referencei. Mani neviens nekad nav aizskāris. Bet esmu sastapies ar gana daudz bezjēdzīga rasisma un nosodījuma.
April 22nd, 2017
February 14th, 2017
Sāk palikt grūti turēt mēli aiz zobiem... Un vienu dienu vienkārši neizturēšu...
Galīgi nesaistīti. Vēlējos tikai pateikt, ka 6dien sapūtu pilnu grīdu ar baloniem. Sarakstīju dāvanu kartiņas un Valentīna dienas vēstuli. Sveces. Vakariņas arī uztaisīju.
Galīgi nesaistīti. Vēlējos tikai pateikt, ka 6dien sapūtu pilnu grīdu ar baloniem. Sarakstīju dāvanu kartiņas un Valentīna dienas vēstuli. Sveces. Vakariņas arī uztaisīju.
Diezgan interesanti cik viena gada laikā lietas var mainīties...
Jaunais gads iesākās ar jaunu darbu. Kolēģiem, kuri nebesī (dažas milfas, kuras cenšas flirtēt). Vakariem, kuri nav jāstrādā. Katru otro vīkendu, kurš ir brīvs.
Džailzs katru dienu pie mums piekāpj ciemos. Šodien sākām skatīties jaunāko It's Always Sunny In Philadelphia sezonu.
Joprojām nav sanācis kārtīgi pieķerties remontiem. Visu laiku vai nu slimojam, vai kaut kur dodamies. + vēl visas pārējās miljons lietas, kas visam pa vidu nepalīdz.
Tā kā viss diezgan forši.
Jaunais gads iesākās ar jaunu darbu. Kolēģiem, kuri nebesī (dažas milfas, kuras cenšas flirtēt). Vakariem, kuri nav jāstrādā. Katru otro vīkendu, kurš ir brīvs.
Džailzs katru dienu pie mums piekāpj ciemos. Šodien sākām skatīties jaunāko It's Always Sunny In Philadelphia sezonu.
Joprojām nav sanācis kārtīgi pieķerties remontiem. Visu laiku vai nu slimojam, vai kaut kur dodamies. + vēl visas pārējās miljons lietas, kas visam pa vidu nepalīdz.
Tā kā viss diezgan forši.
December 31st, 2016
Aiziet atkal.
Skatiens atpakaļskata spogulī par 2016.
Šis bija viens dīvains gads. Iesākumā savu dzimšanas dienu aizvadīju viens pats sēžot dzīvoklī, klausoties emo mūziku un pinkšķot. Tad bija melnie un viss slikti. Pāris reizes domāju par izlēkšanu priekšā vilcienam. Tad biju apņēmies atgriezties Latvijā. Sāku visu ar dokumentiem un naudām skatīties. Ar mantām - kā pārvest...
Un tad es satiku V. Un kopš tā laika es atkal esmu priecīgs un laimīgs. Pirmo reizi viss ir tik traki un lieliski. Tā, ka es gaidu, kad beigsies tā medus mēneša fāze un ... nebeidzas. Un katru rītu, dienu, vakaru, nakti ir jauki. Lai arī ko mēs darītu.
Jaunajā gadā ieiešu ar stabilām lietām. Pirmo reizi tā.
GADA ALBUMS
Neko neesmu klausījies. Liekas, ka Billy Talent - Afraid of Heights ir vienīgais jaunais albums, kuru šogad drillēju uz riņķi. Bet tā vairāk kā tāda nenopietna mūzika.
GADA FILMA
Deadpools bija ok. Bet manas biksītes tik un tā nav tik slapjas lai skatītos atkal un atkal.
Zootopia arī bija ok.
Viss tā - so-so.
GADA SERIĀLS
Viss, kas no Netflixa. Bet visvairāk pie sirds - dirk gently's holistic detective agency. Episks vājprāts. Iesaku!
GADA SPĒLE
No Mans Sky...hahahahahhahahahNĒ. Witchera Blood and Wine dlc. Labs noslēgums visam.
GADA GRĀMATA
Šogan Edžus nebija lohs un cītīgi lasīja. Ready Player One bija epiks. Bet John Gwynne cikls The Faithful and the Fallen paņem balvu. Tagad lasu pēdējo grāmatu un ir tik skumji, ka būs no visiem tēliem jāšķiras. Tāpēc... lasu lēnām un mēģinu pastiept garumā.
GADA NODARBE
Batuts. Totāli batuts.
Jaunajā gadā:
pabeigt remontus dzīvojamā istabā.
pielikt plauktus pie sienas.
uztaisīt skapi.
izremontēt Džeika istabu.
aiziet uz kaut kādām jiu-jitsu nodarbībām for theh lulz.
lasīt.
Tas tad arī viss tādā mazā pārskatā.
Nav laika šeit vairāk neko rakstīt, jo vai nu kaut ko daru. Vai kaut kur ar draugiem dodos. Vai vienkārši sēžam dzīvojamā istabā. Vai, kaut kur ar V dodamies. Vai pošam māju, jo kāds nāks ciemos pie mums.
Viss ir lieliski
Skatiens atpakaļskata spogulī par 2016.
Šis bija viens dīvains gads. Iesākumā savu dzimšanas dienu aizvadīju viens pats sēžot dzīvoklī, klausoties emo mūziku un pinkšķot. Tad bija melnie un viss slikti. Pāris reizes domāju par izlēkšanu priekšā vilcienam. Tad biju apņēmies atgriezties Latvijā. Sāku visu ar dokumentiem un naudām skatīties. Ar mantām - kā pārvest...
Un tad es satiku V. Un kopš tā laika es atkal esmu priecīgs un laimīgs. Pirmo reizi viss ir tik traki un lieliski. Tā, ka es gaidu, kad beigsies tā medus mēneša fāze un ... nebeidzas. Un katru rītu, dienu, vakaru, nakti ir jauki. Lai arī ko mēs darītu.
Jaunajā gadā ieiešu ar stabilām lietām. Pirmo reizi tā.
GADA ALBUMS
Neko neesmu klausījies. Liekas, ka Billy Talent - Afraid of Heights ir vienīgais jaunais albums, kuru šogad drillēju uz riņķi. Bet tā vairāk kā tāda nenopietna mūzika.
GADA FILMA
Deadpools bija ok. Bet manas biksītes tik un tā nav tik slapjas lai skatītos atkal un atkal.
Zootopia arī bija ok.
Viss tā - so-so.
GADA SERIĀLS
Viss, kas no Netflixa. Bet visvairāk pie sirds - dirk gently's holistic detective agency. Episks vājprāts. Iesaku!
GADA SPĒLE
No Mans Sky...hahahahahhahahahNĒ. Witchera Blood and Wine dlc. Labs noslēgums visam.
GADA GRĀMATA
Šogan Edžus nebija lohs un cītīgi lasīja. Ready Player One bija epiks. Bet John Gwynne cikls The Faithful and the Fallen paņem balvu. Tagad lasu pēdējo grāmatu un ir tik skumji, ka būs no visiem tēliem jāšķiras. Tāpēc... lasu lēnām un mēģinu pastiept garumā.
GADA NODARBE
Batuts. Totāli batuts.
Jaunajā gadā:
pabeigt remontus dzīvojamā istabā.
pielikt plauktus pie sienas.
uztaisīt skapi.
izremontēt Džeika istabu.
aiziet uz kaut kādām jiu-jitsu nodarbībām for theh lulz.
lasīt.
Tas tad arī viss tādā mazā pārskatā.
Nav laika šeit vairāk neko rakstīt, jo vai nu kaut ko daru. Vai kaut kur ar draugiem dodos. Vai vienkārši sēžam dzīvojamā istabā. Vai, kaut kur ar V dodamies. Vai pošam māju, jo kāds nāks ciemos pie mums.
Viss ir lieliski
December 20th, 2016
November 10th, 2016
V - I have some friends that are really into the 40s. (par stilu, modi un mantām)
Es - yeah... Me too. (par nacī draudziņiem)
Es - yeah... Me too. (par nacī draudziņiem)
October 31st, 2016
6dienas vakarā notika kaut kas negaidīts. Situāciju, kuru vel savu 24 gadus īsajā mūžā nebiju piedzīvojis.
Klubā iereibusi meitene ļoti uzstājīgi man centās piesist kanti. Nu tā, ka - ļoooooooooooooooti. Tika izmantoti vārdi 'fit' un 'slim'.
Es tikmēr stāvēju, nervozi smaidīju un lūdzos lai zeme atveras, un aprij mani.
Tajā pat laikā deju zāles malā šo skatu ievēroja viens no draudziņiem, kurš uzreiz ar nervozu skatienu pētīja, vai mana sieviete šo ir ievērojusi. Viņa bija... un no smiekliem mira nost, jo :'look at him, he's soo awkward!'.
No manis baigais babņiks nesanāktu.
Also. Man besī klubi. Cilvēkiem (kuri laivā) varu pastāstīt, ka es klubā ir tas pats, kas tētis klubā... skaidrā... Kas beisiklī nozīmē, ka man laikam pametot mājas būs jāsāk dzert nomierinošas tabletes.
P.S.
Maz sanāk rakstīt, jo nu jā... nav laika un viss labi.
Uzrakstīšu par visu, kas noticis, tuvākajās dienās. Cerams...
Klubā iereibusi meitene ļoti uzstājīgi man centās piesist kanti. Nu tā, ka - ļoooooooooooooooti. Tika izmantoti vārdi 'fit' un 'slim'.
Es tikmēr stāvēju, nervozi smaidīju un lūdzos lai zeme atveras, un aprij mani.
Tajā pat laikā deju zāles malā šo skatu ievēroja viens no draudziņiem, kurš uzreiz ar nervozu skatienu pētīja, vai mana sieviete šo ir ievērojusi. Viņa bija... un no smiekliem mira nost, jo :'look at him, he's soo awkward!'.
No manis baigais babņiks nesanāktu.
Also. Man besī klubi. Cilvēkiem (kuri laivā) varu pastāstīt, ka es klubā ir tas pats, kas tētis klubā... skaidrā... Kas beisiklī nozīmē, ka man laikam pametot mājas būs jāsāk dzert nomierinošas tabletes.
P.S.
Maz sanāk rakstīt, jo nu jā... nav laika un viss labi.
Uzrakstīšu par visu, kas noticis, tuvākajās dienās. Cerams...
September 11th, 2016
Vakardien pēc miljons gadu pārtraukuma sašņorēju armijas zābakus, uzvilku zemessardzes bikses, BLS hudiju un aidā - klausīties normālu hevīti. Pludmales bumbas un piepūstas haizivis lido pa perimetru visos virzienos. Un pie pēdējās dziesmas daži ieņem skatuvi, kamēr citi pirmajā rindā taisa moshpitu.
Man atkal ir 16.
Man atkal ir 16.