šonakt sēdēju pie loga un vēroju kā lēnām krīt tūkstošiem/miljoniem baltu pūku un maigi pārklāj zemi. daudz ko sanāca pārdomāt.. vot tagad esmu pilnīgā neziņā. es esmu laba mamma, vai nē? es būšu laba sieva [kādreiz tālā nākotnē], vai nē? un kāda vispār izvērtīsies mana dzīve?
vispār runājot par manu bērnu.. es laikam pieļauju daudzas kļūdas jau tagad. es cenšos viņam sniegt visu to kas man nebija, tādejādi viņu lutinot, atļaujot par daudz. bļāviens, es 2gadīgam bērnam dodu kabatasnaudu, priekš kinderolām [3dienās veikals piebrauc pie mājas]. laikam jāsāk pievilkt groži kamēr nav par vēlu, bet roka neceļās. pašai jau pēc tam būs grūti. jāmeklē risinājumi..
jā un par to sievas būšanu [kādreiz tālā nākotnē]. laikam man nekas nesanāks. esmu radīta pārāk brīva lai varētu paciest kādu vīrišķi savā teritorijā. kaut gan viss jau var mainīties. mans plus laikam ir tāds ka vismaz nedzīvos viņš bardakā, paēdis būs, un apčubināts ar.
un pēdējais secinājums vispār bij sekojošs - man ir vajadzīgs vīrietis [vīrs????] pie kura pierast un kuru palēnām ielaist savā teritorijā, par kuru rūpēties un kuru apčubināt, lai es tiktu pati galā ar sevi. mani vajag piesiet, pieradināt un tad jau arī pasaule rādīsies citās krāsās..
*zinu ka man ir vīrietis, bet viņš ir tikai 'mīļākais' uz laiku.
