![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viņa sevi uzskata par pietiekami vecu, lai pamācītu citus, kaut gan brīžiem šķiet, ka viņa tāds bērns vien vēl ir. Viņa ir mana labākā draudzene jau gadiem ilgi. Daudzi no man zināmajiem cilvēkiem uzskata, ka viņa ir iedomīga maita. Cilvēks, kas izmantos jebkuru iespēju, lai izsistos. Un tikai retais zina to, kam viņa savā dzīvē ir izgājusi cauri. Kāda ir bijusi samaksa par to, kas viņa ir tagad.
Tagad viņa ir Mamma, jā, Mamma ar lielo M burtu. Viņa ir Draugs. Draugs daudziem cilvēkiem, kuriem viņa ir palīdzējusi izsisties, izkāpt no tās bedres, kurā viņa pati kādu laiku pabija. Viņa cīnās pret visiem dzīves mestajiem šķēršļiem ar tādu ticību sev un saviem spēkiem, ka ik pa laikam man šķiet, ka viņa pati sev dara pāri. Agrāk viņa bija savādāka.
Nebija neviens pasākums, kurā viņa nepiedalītos, nebija neviena diena, kad viņa nestaigātu apkārt. Savējā, sabiedrības dvēsele, tusētāja. Draugi viņai nāca un gāja, tikai tuvākie cilvēki nemainījās. Tikai tuvākie cilvēki bija tik apburti ar viņas allaž neizsīkstošo enerģiju, ka nemanīja to mirkli, kad sākās pārmaiņas. Viņi nemanīja ne saraudātās acis, ne trīcošās rokas. Viņa tika uzskatīta par stipru cilvēku jau no bērnības. Galu galā visi zināja, ka jau vairākus gadus atpakaļ viņas vecāki bija šķīrusies un no tā mirkļa visi ģimenes darbi bija uz viņas pleciem. Un tāpat viņai vienmēr pietika visam laika, viņa taču nekad nesūdzējās.
Tomēr kaut kas bija mainījies. Viņa kļuva noslēgta un nemierīga. Strādāja vairāk nekā parasti. Bija maz redzama izejam sabiedrībā. Varētu pat teikt, ka slēpās no visiem. Uz telefona zvaniem viņa atbildēja steigā, stāstot, ka strādā tik daudz, jo vēlas aizbraukt kaut kur tālāk projām. Atpūsties.
Gāja dienas, nedēļas mēneši un atklātībā parādījās fakts, ka viņa ir kļuvusi par māmiņu. Protams, nevienam nebija noslēpums, ka starp ballītēm un pasākumiem viņa jau gadiem, tā sacīt jāsaka no bērna kājas, bija kopā ar kādu no mūsu kopējiem draugiem. Tomēr visu laiku fakts par bērniņu tika slēpts. Uz jautājumiem, kāda būs viņu tālākā dzīve, un vai viņš apciemo mazo, viņa atbildēt nevēlējās. Viņa sevi visu veltīja tikai bērnam. Dienu un nakti. Gāja laiks un viņa man reiz pastāstīja kas īsti bija noticis – kad bērna tētis uzzinājis par gaidāmo brīnumu viņam bijis viens vārds ko teikt – ej taisi abortu. Taču viņa nekad mūžā nebija tik viegli padevusies. Viņa nolēma cīnīties un nekādā gadījumā nepadoties. Kad mazajam bija apmēram pusgads, viņš parādījās pie apvāršņa un ar neskaitāmām lūgšanām ieņēma savu vietu ģimenē. Tēloja lomu ar nosaukumu tētis.
Pagājušogad ciemojoties pie viņiem mazuļa divu gadu jubilejā atkal pamanīju, ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt. Viņa bija nervoza, kašķīga. Viņš visu laiku sēdēja maliņā un vēroja mūsu sarunu tā it kā censtos nolasīt vārdus viņai no lūpām, it kā baidītos, ka viņa nepasaka ko lieku. Divas nedēļas vēlāk viņa man piezvanīja un uzaicināja un tēju. Viņai vienkārši vajadzēja izrunāties.
Tas, ko dzirdēju no visstiprākā cilvēka, ko pazinu mani sagrāva. Viņa beidzot bija gatava stāstīt par tiem murgiem, kurus viņai nācies pārdzīvot. Par neizdevušām attiecībām, par mūžīgu cīņu, par teātra izrādi – „ģimene”. Par to, ka ja viņai būtu spēks bijis ātrāk aiziet no tā visa, tad viņa būtu māmiņa jau diviem bērniņiem. Tomēr bija jau par vēlu.
Tējas dzeršanu mēs pabeidzām ar solījumiem. Viņa man apsolīja, ka nekad neatgriezīsies savos murgos, un būs vislabākā mamma pasaulē savam dēlam. Es viņai apsolīju, ka biežāk paskatīšos uz saviem tuvajiem, lai pamanītu, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Viņa vēl izteica tādu neizpildāmu lūgumu – ja es redzu, ka viņa atkal sāk kādam pieķerties, lai apturot to, lai neļaujot vēl kādam ienākt viņas izpostītajā ilūziju pasaulē.
Satiku viņu pirms pāris dienām. Smaidīgu pastaigājoties ar mazo. Laimīgu pat varētu teikt, ja vien acīs nebūtu tas dīvainais spīdums. No asarām, kuras ar varu tiek apspiestas. Viņa bija satikusi kādu vīrieti. Tas esot bijis kā zibens no skaidrām debesīm, tomēr viņa apzinoties, ka tam nav nākotnes. Viņai ir bail pieķerties viņam un bail viņu pazaudēt. Viņa cīnās ar sevi. Viņas prāts cīnās ar sirdi. Un visvairāk man žēl, ka nespēju viņu no turienes izraut. Un tomēr man prieks, ka viņa kādu ir sev pielaidusi klāt, ka nav vairs noslēgusies sevī . Un bailes, ka viņa varētu vēlreiz sadegt.
Tagad viņa ir Mamma, jā, Mamma ar lielo M burtu. Viņa ir Draugs. Draugs daudziem cilvēkiem, kuriem viņa ir palīdzējusi izsisties, izkāpt no tās bedres, kurā viņa pati kādu laiku pabija. Viņa cīnās pret visiem dzīves mestajiem šķēršļiem ar tādu ticību sev un saviem spēkiem, ka ik pa laikam man šķiet, ka viņa pati sev dara pāri. Agrāk viņa bija savādāka.
Nebija neviens pasākums, kurā viņa nepiedalītos, nebija neviena diena, kad viņa nestaigātu apkārt. Savējā, sabiedrības dvēsele, tusētāja. Draugi viņai nāca un gāja, tikai tuvākie cilvēki nemainījās. Tikai tuvākie cilvēki bija tik apburti ar viņas allaž neizsīkstošo enerģiju, ka nemanīja to mirkli, kad sākās pārmaiņas. Viņi nemanīja ne saraudātās acis, ne trīcošās rokas. Viņa tika uzskatīta par stipru cilvēku jau no bērnības. Galu galā visi zināja, ka jau vairākus gadus atpakaļ viņas vecāki bija šķīrusies un no tā mirkļa visi ģimenes darbi bija uz viņas pleciem. Un tāpat viņai vienmēr pietika visam laika, viņa taču nekad nesūdzējās.
Tomēr kaut kas bija mainījies. Viņa kļuva noslēgta un nemierīga. Strādāja vairāk nekā parasti. Bija maz redzama izejam sabiedrībā. Varētu pat teikt, ka slēpās no visiem. Uz telefona zvaniem viņa atbildēja steigā, stāstot, ka strādā tik daudz, jo vēlas aizbraukt kaut kur tālāk projām. Atpūsties.
Gāja dienas, nedēļas mēneši un atklātībā parādījās fakts, ka viņa ir kļuvusi par māmiņu. Protams, nevienam nebija noslēpums, ka starp ballītēm un pasākumiem viņa jau gadiem, tā sacīt jāsaka no bērna kājas, bija kopā ar kādu no mūsu kopējiem draugiem. Tomēr visu laiku fakts par bērniņu tika slēpts. Uz jautājumiem, kāda būs viņu tālākā dzīve, un vai viņš apciemo mazo, viņa atbildēt nevēlējās. Viņa sevi visu veltīja tikai bērnam. Dienu un nakti. Gāja laiks un viņa man reiz pastāstīja kas īsti bija noticis – kad bērna tētis uzzinājis par gaidāmo brīnumu viņam bijis viens vārds ko teikt – ej taisi abortu. Taču viņa nekad mūžā nebija tik viegli padevusies. Viņa nolēma cīnīties un nekādā gadījumā nepadoties. Kad mazajam bija apmēram pusgads, viņš parādījās pie apvāršņa un ar neskaitāmām lūgšanām ieņēma savu vietu ģimenē. Tēloja lomu ar nosaukumu tētis.
Pagājušogad ciemojoties pie viņiem mazuļa divu gadu jubilejā atkal pamanīju, ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt. Viņa bija nervoza, kašķīga. Viņš visu laiku sēdēja maliņā un vēroja mūsu sarunu tā it kā censtos nolasīt vārdus viņai no lūpām, it kā baidītos, ka viņa nepasaka ko lieku. Divas nedēļas vēlāk viņa man piezvanīja un uzaicināja un tēju. Viņai vienkārši vajadzēja izrunāties.
Tas, ko dzirdēju no visstiprākā cilvēka, ko pazinu mani sagrāva. Viņa beidzot bija gatava stāstīt par tiem murgiem, kurus viņai nācies pārdzīvot. Par neizdevušām attiecībām, par mūžīgu cīņu, par teātra izrādi – „ģimene”. Par to, ka ja viņai būtu spēks bijis ātrāk aiziet no tā visa, tad viņa būtu māmiņa jau diviem bērniņiem. Tomēr bija jau par vēlu.
Tējas dzeršanu mēs pabeidzām ar solījumiem. Viņa man apsolīja, ka nekad neatgriezīsies savos murgos, un būs vislabākā mamma pasaulē savam dēlam. Es viņai apsolīju, ka biežāk paskatīšos uz saviem tuvajiem, lai pamanītu, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Viņa vēl izteica tādu neizpildāmu lūgumu – ja es redzu, ka viņa atkal sāk kādam pieķerties, lai apturot to, lai neļaujot vēl kādam ienākt viņas izpostītajā ilūziju pasaulē.
Satiku viņu pirms pāris dienām. Smaidīgu pastaigājoties ar mazo. Laimīgu pat varētu teikt, ja vien acīs nebūtu tas dīvainais spīdums. No asarām, kuras ar varu tiek apspiestas. Viņa bija satikusi kādu vīrieti. Tas esot bijis kā zibens no skaidrām debesīm, tomēr viņa apzinoties, ka tam nav nākotnes. Viņai ir bail pieķerties viņam un bail viņu pazaudēt. Viņa cīnās ar sevi. Viņas prāts cīnās ar sirdi. Un visvairāk man žēl, ka nespēju viņu no turienes izraut. Un tomēr man prieks, ka viņa kādu ir sev pielaidusi klāt, ka nav vairs noslēgusies sevī . Un bailes, ka viņa varētu vēlreiz sadegt.