Jām. Dīvaini. 9 gadus es mācījos vienā un tajā pašā skolā, bija iespējas mainīt, bet es paliku. Man tas viss nekad nelikās kaut kas īpašs. Skola kā skola, skolotāji kā skolotāji, klases kā klase, pat savā ziņā patizli..
Likās, ka aiziešu un būs padrāzt. Viss feini, bet es kļūdījos..

Pēdējais zvans. Grūti aptvert, ka nekāpšu vairs kalnā un nesēdēšu krūmos smēķējot un skatoties kā skolotāji iet garām un cerot, ka mani nepieķers, grūti aptvert, ka nestaigāšu pa skolas gaiteņiem, kurus kāds saka "emo. emo", grūti aptvert, ka negrūstīšos rindā mūsu kafejnīcā, ka nebūs vairs tizlo klases biedru jociņu un prikolu, dažādas bastošanas, pat grūti aptvert, ka starpbrīdī blakus nestāvēs direktores vietniece, kura izliksies, ka runā pa telefonu, bet patiesībā noklausīsies visu, ko runājām, nebūs medmāsas, kura stāstīja visai skolai, ka Ilze no 9.b dzer pie viņas kāpņu telpas katru nedēļu, nerunājot par visu foršu.. un ja padomā, tad foršā arī ir bijis daudz. Tā nebūs un patiesībā man tā visa pietrūks :(

Vakar pat viss uzsita tā pa emocijām, ka nācās notraust asaru.

Un vakars, mežs, daudz dzeramā, dziesmas, ugunskurs, ceptas desiņas un tikai klases biedri. Katrs tosts bija par to, lai mēs neaizmirstu viens otru, lai tiktos vēl un bieži un tā tālāk.. Tas patiesībā bija ļoti jauki, neskatoties pat uz visu kondīcijām un to, ka es pati savā ziņā sāpināju tuvu cilvēku ar to visu. Piedot!

Skolā pēc svinīgā pēdējā zvana klasē ēdām ar klases audzinātāju kliņģeri, dzērām šampi un tā godīgi visu sākām stāstīt. Kā un ko mēs klases vakaros darījām, kā mēs zagām no viņas skapīša kontroldarbus un tā tālāk. Tas bija patiešām viss tik jauki ^_^ Man pietrūks tā visa. 2. sola pa kreisi, tāfeles uz kuras rakstīts fizikas uzdevums un es stāvu klases priekšā un zīmēju smaidiņus, jo nezinu kā risināt. Jā, tagad uz mūsu tāfeles ir uzrakstīts `PALIEC SVEIKA, SKOLA!`

Ai. Vienkārši smagi šķirties. Tagad..