Briesmīga sajūta, kad tev vienkārši un burtiski nav vietas, kur ilglaicīgi palikt [ es pat nerunāju par mājām. ]. Ir sūdīgi, ka priekšā ir tikai tukšums, bet nav nekā, kas spētu to mazināt. Esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kas atbalsta un saka, ka būs jau labi, lai turos, ka viņi ir ar mani, bet diemžēl man šobrīd nav ne viena, kas man reāli palīdz [ bet par morālu atbalstu pladies :) ]. Tas viss vairo tukšumu vēl vairāk.. Mjā, laikam nožēlojami stāvēt stacijā, drukāt depresīvu klabes ierakstu un nemaz nezināt ko tu darīsi vakarā, nerunājot par rītdienu vai nākamo nedēļu...