"Priekš dzimtbūšanas atcelšanas uz muižniekiem gulēja pienākums, gādāt par zemnieku skolām un izglītību. Bet 1819. g. likums (Vidzemē) tos atsvabināja no visiem pienākumiem šai ziņā, uzlikdams tos p a g a s t i e m. Bet pagasti atradās tādā nabadzībā, ka tie nespēja skolas celt, pat ja tiem būtu bijusi atziņa par skolu vajadzību. Bez tam tiem nebija ne pēdas zemes, pat ne tik, kur skolas namu nostādīt. Tikai vēlāki likumi to atminējās un uzlika muižniekiem par pienākumu, dot skolām zemi. Tā Vidzemē skolas pilnīgi izputēja (1820. gadā Vidzemes latviešu daļā bija vēl 83 pagastskolas, bet 1849. g. tikai vairs 5. Cēsu un Valmieras apriņķos pat nevienas!) un v i s s  t a u t a s  i z g l ī t ī b a s  d a r b s  p ā r g ā j a  u z  m ā j a s  m ā c ī b u."

"Tā vēsturnieks Kelchs stāsta par ercbīskapu Jasparu Lindi, ka viņu viņa izbraucienos pavadījis klostera fogts un citi ierēdņi, kuŗu uzdevums bijis z e m n i e k u s  p ā r k l a u s ī t. Kas kaut ko mācējis, tas dabūjis ēst un dzert, bet citi dabūjuši rīkstes."