| ķērcot dzimu, vēkšķot augu |
[17. Apr 2009|18:32] |
"Attiecībā uz latviskā daiļuma izjūtas likvidēšanu jau daudz kas izdarīts. Piemēram, mēs nedrīkstam zināt, kāda ir bijusi mūsu patiesā muzikālā kultūra, folklora. Visspilgtāk tas redzams čekas paspārnē audzinātajos ķērcošajos un gaudojošajos ansambļos, kuru priekšnesumi vienmēr ir saistīti ar latviešu folkloras vai senkultūras vārdu. Klausītāji, kuriem ir kaut nedaudz daiļuma sajūtas, tos dzirdot, steigšus izslēdz savus radio vai televizorus. Ar laiku izveidojas Pavlova atklātais “nosacījuma reflekss” – cilvēkam sliktu dūšu uzdzen jau tikai vārdi “latviešu folklora” vai “senkultūra”. Viņi domā: ja latviešu senkultūra ir tāda, tad mums tā nav vajadzīga! Tajā laikā, kad boļševiki sāka organizēt savas darbības pārkārtošanu (perestroiku) un atcēla viņu centieniem jau neatbilstošo PSRS, Latvijā tika izveidots folkloras ansamblis “Skandenieki”, kas vicināja Latvijas karogu un koncertēja vēl nedzirdēti kropļotās, ķērcošās, gaudojošās, maujošās balsīs. Tika paziņots, ka tāda esot pareizā, “autentiskā” latviešu folklora. Pašiem latviešiem tas bija pārsteigums. Starp citu, šo ansambli nevadīja un nevada latvieši, bet gan Dainis un Helmi Stalti. Apbrīnojami ātros tempos, kas atgādināja padomju koksagiza, kukurūzas un stahānoviešu kustības kampaņas, saradās vēl citi tādi paši ķērcoši un gaudojoši “folkloristi” un to ansambļi. Dziedātājiem nereti īpaši trenēja un bojāja balss saites; daži pat iemanījās dziedamo izpūst caur degunu.
Šie vēkšķošie ansambļi tiek izrādīti kā mērkaķi, sūtīti uz ārzemēm, kur tie apgāna un pazemo latviešu kultūru. Tos kaucina pa radio un televīziju, lai tiktu izveidots riebums pret latviešu folkloru. Līdztekus tam gandrīz nemanāmi tiek apklusināti tie ansambļi, kuri pauž latvisko daiļumu. Tiek paskaidrots, ka par folkloru visā pasaulē sauc tikai to, ko izpilda “autentiski”. Bet kāds tad ir “autentiskuma” kritērijs? Vai kāds ar savām ausīm ir dzirdējis, kā dziedāja latvieši pirms gadu simteņiem? Vai jaunām latviešu meitenēm tad bija jāpūlas atdarināt veca āža balsi, lai nodziedātu “Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana magonīte”? Šobrīd arī “folkloras” ansambļu nosaukumi ir kroplīgi. Piemēram, “Vilkači”, “Vilcenes”, “Vilki”, tātad gaudotāji un vēkšķētāji. Tad jau labāk būtu “Cūkas”, “Sivēni”, – vismaz mīlīgāk. Austrālijā ir ansamblis “Saules josta”, bet Latvijā šādu skaistumu nedrīkst atļauties. Domāju, ka drīz parādīsies ansamblis “Sumpurni”..."
(Vairāk dziļpilnu domu te.) |
|
|