| Vonnegūts ir miris, lai dzīvo Vonnegūts |
[12. Apr 2007|20:33] |
Kaut kā gadījās tā, ka Vonnegūts bija mana bērnības literatūra - "Lopkautuve Nr. 5", "Čempionu brokastis", "Lai Dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!", "Kaķa šūpulis" utt. Lasīju, ko lasīja mani vecākie brāļi, lai gan manam vecumam Vonnegūts drusku vilka uz nevēlamās literatūras pusi. Nu, un iepatikās. Un tā nu tagad, izlasot, ka viņš vakar miris, drusku tāda jocīga sajūta rodas, ko tur liegties.
Var jau kā dažs pseidointelektuālis iekš delfiem (perversi, bet es lasu delfu komentārus rakstiem par literatūru, bet rakstīt gan, pasargdies, nerakstu) ar varenu vērienu aizslaucīt Vonnegūtu literatūras vēstures mēslainē, paziņojot, ka viduvējība vai tipisks ebrejs, vai vēl nezin kas. Drusku pēc aprobežotības ož, bet lai jau.
Ir jau skaidrs, ka Vonnegūts ne tuvu nevaid dižākais 20. gadsimta rakstnieks, bet tas vēl nenozīmē, ka viņam trūkst sasodīti nesliktu, pavisam, pavisam sasodīti nesliktu darbu, nudien ne. Un jaukāku Amerikas apņirdzēju par spīti viņa paša absolūtajam amerikānismam es arī nezinu; katrai valstij, kas lielāka (un mazāka) par Dāniju, derētu pa kādam. Tā, lūk.
(Baigi gribas piebilst: Lai dievs jūs svētī, mister Vonnegūt! Bet tas būtu pretīgi salkani, turklāt es esmu pārliecināts agnostiķis, tā kā neko tādu neteikšu gan.)
|
|
|