| Viss labs, kas beidzas |
1. Maijs 2012|23:51 |
Starp citu, kaut kad pavisam nesen piebeidzu piekto (jaunāko) Mārtina blāķi A Song of Ice and Fire sērijā, nu esmu izlasījis visas (divas senāk, trīs tagad), un brīžiem man galīgi nebija skaidrs, kāpēc es to vispār daru. Acīmredzot sižets aizķēra pietiekami, lai ar vēlmi zināt, kas būs tālāk, vien pietika, lai būtu jālaužas uz priekšu. Nolaisties līdz līmenim "ai, labāk izlasīšu pārstāstu vikipēdijā" galīgi negribējās (atzīšos gan, ka esmu to darījis pāris ļoti stulbu seriālu gadījumā pēc dažu epizožu noskatīšanās).
Viena no galvenajām problēmām ir Mārtina liekvārdība ("words are wind", viņš varētu pats to ņemt vērā), teksts bieži liekas nevajadzīgi uzpūsts utt. Bet šis tas ir labi, piem., ir interesanti, kā no daudzos skatpunktos saskaldītā vēstījuma veidojas kopaina ar pievienoto vērtību, t. i., lasītājs var skatīt lietas no pozīcijas, kas ir gandrīz līdzvērtīga viszinošā vēstītāja (ja tāds te būtu) pozīcijai. Un, protams, jauki, ka gan labie, gan sliktie (būsim godīgi, nav jau tā, ka Mārtins būtu pilnībā atteicies no šāda dalījuma, kā dažiem varbūt liekas) ir cilvēki, nevis karikatūras. Un trešā lieta: relatīvi neitrālā attieksme pret puslīdz viduslaicīgo vidi ļauj lasītājam to vērtēt pašam, nevis uzspiež tipiski romantizētu interpretāciju.
(Jā, un skaidrs, ka es novērtēju vēsturisko nozīmību žanra attīstībā. Bet sen lasītie Mārtina sf stāsti atstāja daudz labāku iespaidu, derētu pārlasīt.) |
|