| Tomēr nocitēšu, nevaru atturēties |
5. Sep 2009|17:13 |
Pareizi rīkojās tas, kurš, apskatījis templī pakarinātu attēlu ar jūras braucējiem, kuri glābušies no kuģa bojāejas, dodot solījumu dieviem, uz jautājumu, vai viņš tagad atzīst dievu varenību, savukārt pajautāja: "Bet kur ir attēloti tie, kuri tomēr aizgāja bojā pēc dieviem dotā solījuma?" Tāda pati ir gandrīz visu aizspriedumu būtība — vai nu tas ir astroloģijā, vai sapņos, vai pareģojuma zīmēs, vai tamlīdzīgos gadījumos. Cilvēki, kas gūst mierinājumu šādās tukšās iedomās, pievērš uzmanību tiem gadījumiem, kuri piepildās, bet tos, kuri nepiepildās (kas turklāt notiek biežāk), viņi neievēro un paiet tiem garām. Frensiss Bēkons. Jaunais organons. Rīga: Zvaigzne, 1989, 42. lpp.
Ļoti precīzi un ļoti vienkārši, dažas lietas nebūt nav mainījušās, bet tik un tā pārņem tāda kā apbrīnas izjūta — kurš gan vēl par to runāja ap 1620. gadu? (Es gan patiešām nezinu, varbūt tomēr vēl kāds — ja zināt, neslēpiet.) Protams, viss darbs lasāms ar baudu un prieku. |
|