Un kas par to,ka es čīkstēšu?
Kādēļ gan es nevarētu atļauties pačīkstēt pati sev?Tas taču tik un tā nevienu neietekmētu.
Protams,ja kāds uzzinātu to visu,ko es šeit rakstu,tad cilvēki,kuros šobrīd es varu uzskatīt par saviem draugiem,vairs nebūtu.Kā tika teikts kādā aforismā - ja vien cilvēki spētu pateikt savas dziļākās un patiesākās domas,tad tāds termins kā draugs vairāk nepastāvētu.Daļēji varētu piekrist,tādēļji - nepiekrist.
Man šodien skolotāja aizrādīja par tieši maniem lielajiem kavējumiem un nesekmīgajiem priekšmetiem.
"Te ir redzama tava attieksme"
Par kādu gan attieksmi var iet runa,ja es priekšmeti,kuros esmu nesekmīga,ir tie,kurus es apmeklēju?
Skolotājas acīs vairs neesmu tāda,kā viņa mani vienmēr ir uzskatījusi.
Es cenšos.Es tiešām cenšos.Noteikti,ka necenšos tik daudz,cik manos spēkos vēl ir,bet nav arī tā,ka šis mani it nemaz nerūpētu.Pēc nedēļas ir starpvērtējumi,pēc kuriem spriedīs,kam dot brīdinājumu un kam nē.Es šoreiz ļoti,ļoti paļaujos uz to,ka skolotājiem par mani nav tikai slikti vārdi sakāmi.
Skola,skola,skola.Tikai un vienīgi skola.
Ja vien tas būtu viss,kas vien mani uztrauktu.
Klases meitenes ir uz mani dusmīgas.Tagad varēšu turpmāko dienu laikā izbaudīt kā visa masa nospiež vienu pašu atkritēju.
Es šodien nekur neaizbraucu.Es nezinu vai es pati vēlējos to.Es klusībā cerēju,ka mamma pieņems manā vietā lēmumu par to vai man braukt,vai nē.Es neteicu,lai viņa izlemj manā vietā,bet gan es pateicu,ka es braucu uz Jelgavu.Viņa pateica,ka šovakar es nekur nebraukšu un pamatoja man arī kādēļ.
"Tu katru dienu sūdzies,ka tev sāp galva.Uz skolu tu neej un līdz ar to tu iekavē.Tu mājās nāc pārgurusi un izmocīta.Tev nav brīvdienu.Un tam visam pa vidu tu vēl gribi iebāzt tusiņus."
Es viņai pilnībā piekrītu.Mamma teica tikai un vienīgi taisnību.Taisnību,kuru es tik ļoti sevī esmu centusies ignorēt.To pat varētu nosaukt par apzinātu sevis sāpināšanu.Es savācos darbus tik daudz,ka krītu no kājām un tad sūdzos par to,cik daudz man ir jādara un cik pasaule ir netaisnīga?
Ja es kļūdos,tad lūdzu izlabo mani,jo es neredzu to,kā tas izskatās no malas.
Saņēmu lielus dusmu uzplūdus no Laumas un Līgas.Saņemšu noteikti arī no Santas,bet pārējām būs viegli jautājjumi,kādēļ es neatbraucu.
"Aij,nu baigā!Varēji taču arī atbraukt."
Skan tik nevainīgi,bet kāds spēks ir vārdam!
Un tas triec un triec,triec un triec.
Tas viss mani noved tik tālu,ka man ir jābūt pazemīgai un jāattaisnojas par to,kādēļ es neesmu braukusi un kādēļ to ātrak nepateicu,jo uz mani taču gaidīja.Man riebjas,ka man ir jāattaisnojas.Un lai viņi visi iet dirst,sacīdami,ka saprt mani,bet es redzu,ka neko viņi nesaprot!
Meli!Salkani meli!
Nu ja,Agnes,tu taču mums te esi visgudrākā no visiem!
Sūds!
Es vakar rakstīju Alexai un atbildē sekoja offline.Zinot mani,es jau uzreiz padomāju,ka tomēr kkas ir nepaticis,ja jau sekoja attiecīgais komentārs manā dienasgrāmatā.Jā,es atzīstu,ka tas bija apzināti,bet tas viss bija dusmu iespaidā.Es cilvēkiem esmu mācījusi,lai tie valda pār savām emocijām,jo tad var iznākt nepatīkamas situācijas,kuras vēlāk nožēlo.Re,es mācucitus,bet pati tajā pašā laikā neko no tā,ko saku,nedaru.Tā ir bijis vienmēr.
Šovakar Alexa man ir ļoti nepieciešama.Tiešām.Es vēlos,lai mani atbalsta,jo tieši tas man šobrīd ir ļoti nepieciešams.Es nezinu ko domāt,jo priekšnojauta un pieredze man saka to,ka būs kā vienmēr - saņemies!Beidz čīkstēt!Nenoniecini sevi! - tā visa ir tā sišana pa pakausi,bet es gribu,lai mani tikai uzklausa un ļauj dalīties tajā,kas man ir tik daudz sakrājies iekšā.Šobrīd man ir nepieciešams izjust to,ka rūp.Sišana pa pakausi jau sāk atgādināt pienākumus.Un draudzībā nepastāv pienākumi.
Kā man riebjas,ka es tā runāju.Man tiešām tas ļoti kaitina,jo es pati nolieku savus draugus.Es izsecinu viņu vietā,es domāju iedomātās viņu domas,es paredzu viņu reakcijas,rīcības.Bet var būt,ka notiks tieši pretējais?
Kā gan es varu būt tik zema attiecībā uz saviem draugiem?
Iekšā sēž bailes,kuras ir radījušas manas iedomas.
Kā lai es tieku vaļā no iedomām,kuras man vienmēr ir traucējušas dzīvot!?
Bļāviens,es nedrīkstu lūzt!
Man tas ir aizliegts!
Man pārmet īmo izgājienus.
Bet ko gan es varu darīt,ka viņi ir paņemuši to,kas piederēja tiem,kuriem tas palīdzēja izteikties.
Tie ir vārdi,tās ir rīcības,tās ir emocijas.
Es nerunāju par kkādiem izgājieniem ar "Es gribu mirt!Neviens mani nesaprot!Es griezīšu vēnas!".
Atliek man pateikt,ka neviens mani nesaprot,un tā tiek uztverta kā īmo padarīšana.
Bet ja tiešām nesaprot?Nesaprot,negrib saprast,neuztver.
Man sirds sitas laukā no krūtīm.
Cilvēki,ar kuriem es psiholoģiski runātu pirmāmkārtām,man šobrīd nav.Tas nevar būt jebkurš katrs.Man ir savas barjeras,kuras jāpārvar,lai spētu ar kādu runāt par to,kas man sēž iekšā sirdī.
Vieni vai nu vnk ar mani nerunā,jo ir kkādā veidā dusmīgi vai aizvainoti,bet kādam citam es nevēlos bojāt dzimšanas dienu.
Tad,kas gan atliek man?
Tad čīksti vien pati sev!
