apslāpētās sirdis

patiesībā es nezinu,ko šeit daru.
nekad neesmu atbalstījusi dienasgramatas rakstīšanu netā vai datorā.tas vairs nav tas.
visas manas roku rakstīrās dienasgramatas ir pie Līgas,civleka,kuru es tiešam mīlu.un es uzticu savu dzīvi viņai.
vairāk man nebūs,ko nododt rokās.
man neatliek pat laiks rakstīt savu dienasgrāmatu ar roku.
nožēlojami.


jau ilgu laiku aizdomājos par saviem sapņiem.
par visiem tiem,kuri ir bijuši tik dīvaini.
par to,ka spēju nosapņot to,ko nemaz neesmu redzējusi,bet reāli pastāv un par visiem tiem daudzajiem sapņiem,kuros es redzu pastaigājamies nāvi.

es sapņoju to,ka es atrodos cēsīs pie saviem draugiem.es biju pie viņu skolas.par manu klātbūtni viņi nezināja.tas bija kā pārsteiguma brauciens.atceros,ka stāveju pie skolas un raudzījos 3-ā stāva logā,kur redzēju lielas durvis,kuras sneidzas līdz griestiem,griesti arī augsti un blakus durvīm bija elektrības sadales kaste.sienas bija zaļas un elektrības kaste vēl zaļāka.pie klases durvīm stāv šiltīte-11.D ķīmijas klase.nedaidz vēlāk es atrados skolas pagalmā.tur bija sācies pusdienu pārtraukuma.mani draugi ar saviem klasesbiedriem pudienoja ārā uz liela galda.savu esamību es atkal nerādīju.

kad es izstāstīju cēsiniekiem šo sapni,tad sākās visādi joki.
viņiem klase tiešam atrodas 3.stāvā.viņi mācās 11.D klasē,viņu klase ir ķīmijas klase,viņu sienas ir zaļas un blakus klases durvīm stāv elektrības sadales kaste,kura ir vēl zaļākā krāsā.un viņi bieži mēdz iziet ārā pie galda,lai pusdienotu.
viss jau varbūt ir jauki un nav nekas Tāāāds,bet..
es nekad neesmu bijusi šajā skolā,nekad neesmu to redzējusi un šīs sīkās detaļās ne no viena neesmu dzirdējusi vai redzējusi kāda bildē.
es nosapņoju to,kā ir realitātē,to nemaz neredzot.

no viena pasākuma uz nākamo.cenšos veiksmīgi izmantot šīs brīvās dienas,lai atpūstos no visa,kas sakrājies.vakar ar klasi kopgi pasēdejām.tas nekas,ka bijām kādi 12 cilvēki,bet toties tā bija tā klases daļa,ar kuru ir vispatīkamām kontaktēties!
visa pasākuma laikā atkal aizgāja ciet širmis.prāts aptumšojās un man palika sūdīgi.nebija vainīgs pie tā alkohols,bet gan prātā visu laiku paliekošie teksti.paliekošās atmiņas.
es sev apsolījos,ka nedzeršu,bet ilgāk par mēnesi nenoturējos.
un šonakt tas atkal sagaida.
pirms gada es visiem skaloju smadzenes,ka nedrīkst ar alkoholu noslīcināt bēdas,bet tieši tagad es to daru.
nedaudz dēļ atpūtas,nedaudz dēļ kompānijas,nedaudz dēļ bēdam.
un tas viss summējas kā nodzeršanās.

būtiskākais,ka esmu noraizējusies par sevi pašu.man ievērojami ir pasliktinājusies koncentrēšānās spēja.mana atmiņa ir vnk drausmīga.vienīgais,ko es atceros gandrīz perfekti ir nosapņotie sapņi.sīki un detalizēti tos spēju atcerēties.
arī mana sirds var to neizturēt.

pēdejā laikā arī sāku domāt par to vai tomēr mani nav skārusi slimība.