apslāpētās sirdis

no viena pasākuma uz nākamo.cenšos veiksmīgi izmantot šīs brīvās dienas,lai atpūstos no visa,kas sakrājies.vakar ar klasi kopgi pasēdejām.tas nekas,ka bijām kādi 12 cilvēki,bet toties tā bija tā klases daļa,ar kuru ir vispatīkamām kontaktēties!
visa pasākuma laikā atkal aizgāja ciet širmis.prāts aptumšojās un man palika sūdīgi.nebija vainīgs pie tā alkohols,bet gan prātā visu laiku paliekošie teksti.paliekošās atmiņas.
es sev apsolījos,ka nedzeršu,bet ilgāk par mēnesi nenoturējos.
un šonakt tas atkal sagaida.
pirms gada es visiem skaloju smadzenes,ka nedrīkst ar alkoholu noslīcināt bēdas,bet tieši tagad es to daru.
nedaudz dēļ atpūtas,nedaudz dēļ kompānijas,nedaudz dēļ bēdam.
un tas viss summējas kā nodzeršanās.

būtiskākais,ka esmu noraizējusies par sevi pašu.man ievērojami ir pasliktinājusies koncentrēšānās spēja.mana atmiņa ir vnk drausmīga.vienīgais,ko es atceros gandrīz perfekti ir nosapņotie sapņi.sīki un detalizēti tos spēju atcerēties.
arī mana sirds var to neizturēt.

pēdejā laikā arī sāku domāt par to vai tomēr mani nav skārusi slimība.