|
Nov. 1st, 2004|12:09 pm |
nu ko jūs te varat ņemties, nosodīt kristietību par vainas apziņas radīšanu.
katram cilvēkam, kas kaut cik reālistiski skatās uz sevi, vajadzētu saprast, ka viņš ir pēdējais kuces dēls, un šai vainas apziņai vajadzētu būt pilnīgi normālam izejas punktam, kuru līdz tā dziļumiem atrisina Kristus upuris.
un ko tad Dievs tur var darīt, ka modē ir kaut kāda amerikāniska pašapdullināšanās, galvas dauzīšana pret sienu caur asarām sev iegalvojot "es esmu foršs man viss ir atļauts esmu stiprs viss ir labi", kaut kāda izmisīga ķeršanās pie lietām, kas tev sanāk, bet par kurām tev nav nekādu tiesību justies pašapzinīgam, tas lūk ir tas īstais opijs. drusku dziļāk paanalizējot pašapziņu, kļūst skaidrs, cik šī konstrukcija ir nestabila, viena kolonna ir no marmora, bet otra - tikai ieskicēta ar pārtrauktu līniju. turpretī vainas apziņai, tādai dostojevskiskai, tikai ne obligāti ar dostojevska puņķošanos, iemeslu ir daudz vairāk. kristus nerada vainas apziņu, kristus to atrisina, bet lai problēmu atrisinātu, tā vispirms ir jāatzīst |
|