|
Sep. 17th, 2007|03:11 am |
pasaules ģimeņu pavardi elpo man sejā bet asaras nezkāpēc nekāpj. let me go.
Ja godīgi, es drusku esmu noguris klausīties par vientulību un maiguma trūkumu. pēdējā laikā tas atkārtojas visās sarunās un visos man atstāstītajos keisos.
nesen sapratu, ka aptuveni kopš 2004. gada beigām es biežāk kā "Kungs apžēlojies" esmu teicis "man nekas nepienākas". kas par laimes sajūtu iestājas, kad tam notici. kāda laimes sajūta ir tā, ka tev tomēr kaut ko iedod! ļoti labu draugu, ļoti labu ģimeni. naudu. iespēju nodarboties ar to, kas patīk. saulainu pēcpusdienu. kaut pelnījis esi tādu laiku, kādu Fatimas dievmāte solīja.
kā gan mierināt cilvēkus, kas domā, ka viņiem ir tiesības uz laimi, mīlestību, naudu, seksu, utt.
kā es varu runāt par lepnību uz cilvēkiem, kam pašiem šķiet, ka viņi ir pīšļos, lai gan viņi ir kā bagātais jauneklis - un viņu bagātība ir drausmīgi lielais tas, kā viņiem nav.
(Dievs: tikai tad, kad būsi iemācījies mīlēt, es ļaušu tev iet.) |
|