|
Feb. 25th, 2007|07:49 pm |
nupat esmu atkal traks
vājums muskuļos, viss trīc. iešu gultā, raudādams aizmigšu, varbūt pamodīšos normāls. lai arī nē, nekad nepamodīšos normāls.
bija tāds paātrinātais un saspiestais introspekcijas-retrospekcijas zibsnis mirkli pirms V. - nav kristīgai dzīvei nepiemērotāka cilvēka par mani - vai kaut kur manā dzīvē ir bijis ilgāks posms, kur esmu bijis paklausīgs, atturīgs, pastāvīgs, lēnprātīgs. pazemīgs!!! kā gan varu būt pazemīgs, ja katra saskare ar cilvēkiem man apliecina to, ka esmu par labāks! apdāvinātāks, jutīgāks, gudrāks. turklāt - svētīts, totāli un absolūti, nolādēti svētīts! skaistums, nauda, talants, saskarsmes spēja. priekš kam man tas viss, Dievs? vai tu redzi, kā es līdz šim to esmu izmantojis? lai turētu pats sevi Tavā priekšā! vai es esmu aizgājis noskumis, jo esmu ļoti bagāts??? vai man vajadzētu ieslēgties, lai spētu uzlūkot sevi tikai tādām acīm, kādām mani redzi Tu?
es nezinu, kur Dievs varētu mani šādu pielietot. skaidrs, ka tas nekādi nav iespējams, tas nav aptverams. tas pat nav tā, ka man būtu jānomierinās. zāles vairs nedzeru, un man iet labi. es vienkārši neesmu mierīgs pats sevī, es esmu pilnīgi traks. es esmu totāls dzejnieks. es neesmu piemērots ģimenes dzīvei. es nevaru glābties no sevis
Kristu |
|