|
Feb. 23rd, 2007|06:06 pm |
nu lūk, un tieši šī relativitāte, un iespējas krāpties pašam pret savu sirdsapziņu, lai iegūtu kaut ko citu, un harmonija un "labā uzvara" daudz mazticamāka kā jebkurā reliģijas sistēmā. kur Dievam aiz muguras neko izdarīt nav iespējams. es uzskatu, ka šis atstāj tik nenormāli daudz vietas interpretācijai, ka no tā arī ceļas viss ļaunums.
es tev labāk kaut ko uzdāvināšu - labākais ateistiskais skaidrojums ētikai ir sistēmteorijās. ļoti skaidri, bez jebkādām atsaucēm sajūtās u.c. "ne tik racionālās" kategorijās. viss ir ļoti vienkārši - labā/ļaunā balanss pasaulē tiek uzturēts, jo pasaule sastāv no sociālām sistēmām, kas savā starpā ir saistītas un viena bez otras nespēj pastāvēt. katrai labs liekas kaut kas cits, un blakussistēmai šis labais ir jārespektē kaut vai tāpēc, ka tai ir svarīga šī sistēma kopumā. piem., valsts neaizliedz cilvēkiem ticēt Dievam, lai arī pati valsts Dievam netic, tomēr tai ir svarīgi, lai cilvēki justos brīvi un teiktu, ka valsts ir demokrātiska.
sistēmteorētiķi runā par sistēmu un sistēmas "prātu" jeb nozīmes robežām, kurās allaž ir arī kaut kāds "simboliskais vispārinātais medijs", jeb ētiska kategorija, kas nodrošina sistēmas attiecību balansu ar citām sistēmām, ar kurām tā ir saistīta savā darbībā. bez šīs ētiskās atsauces sistēmai būtu grūti uzturēt savas nozīmes robežas, tā uzsūktos atpakaļ vispārējā sarežģītībā, utt, utt, bet tas ir afigenna sarežģīti, palasi Lūmanu un viņa priekštečus. lai nav jārunā par "sajūtām". |
|