|
Oct. 18th, 2021|03:44 pm |
ideja par to, ko nozīmē "svēts", ir kompromitēta kristīgās baznīcas liekulības tūkstošgadēs. svēts kļuvis par sinonīmu svētulīgam un grēcīgs ir kļuvis par sinonīmu inčīgam, un "tabu" - nav zināms, kas aiz šī vārda vispār stāv, vai kaut kas ļoti svēts vai ļoti netīrs, un es domāju, ka aiz tā stāv abi, un bieži arī mūsu nevēlēšanās pievērsties kaut kādiem neērtiem jautājumiem, vēlme tos turēt kaut kur zem segas.
atmuitojot "tabu", kā sekss, prieks, viss kas ir saistīts ar ķermeni, mēs it kā to atbrīvojam no svētulīguma važām, bet vienlaikus nejauši arī sekularizējam. un tajā es redzu lielu iztrūkumu un darbības lauku.
jo - viss ir svēts. prieks ir svēts. prieku var konsekrēt. miesa ir templis. sekss ir svēts. to var konsekrēt. un tam visam nav nekādas saistības ar morāli. tam ir saistība ar tuvošanos noslēpumiem, tuvošanos dzīvei kā pateicības dievkalpojumam. un bērēm kā ražas svētkiem.
to, ka mūsu piedzimšana un nomiršana ir svēta, ka miroņi (kādu brīdi) ir svēti, un bērni ir svēti, to pagaidām, paldies Dievam, neviens neapšauba, vismaz ne miera laikos |
|