| the garden of earthly delights |
Mar. 13th, 2019|08:08 pm |
tas notiek - uzstāšos baznīcā. ar kustības performanci, nevis dzejas lasījumu. funkcionējošā tradic. luterāņu baznīcā, nevis tās atmestās un kultūrai atdotās telpās. mums ir daži noteikumi - no photo, no nudity, do not go to the altar space, bet citādi brīvība.
valoda ir tik abstrakta, ka tā kļuvusi pārāk droša. ja vien tu stāvi taisni, seja pareizā pusē, no mutes var nākt ārā jebkas, pēc tam to varēsi paskaidrot.
mani neinteresē ikonoklastisms (pareizs vārds?), mani interesē šī telpa, kurā gandrīz katra nehoreografēta kustība un skaņa ir iknoklastisms.
jo īpaši skaņa.
jebkura skaņa, kas nav ērģeļu, dziedāšanas, pātaru vai naudas skaņa, izklausās pēc zaimošanas.
kad tas notika? kad ķermenis un skaņa tika tik ļoti ierobežoti, lai arī skaidrs, ka pašas dejošanas vienīgā bioloģiskā jēga ir slavēt Dievu?
telpa, kur var zaimot Dievu, pat skaļi ēdod čipšus. (tiešām?)
vai ja mēs ienesīsim istabaugus un noliksim uz soliem
vai tad ja mums būs plikas kājas
vai tad, ja mēs novilksim un uzvilksim džemperi, ķemmēsim matus
ja neinteresē ne mazākajā mērā kaut ko zaimot vai kritizēt, nedz arī parodēt vai apšaubīt vai risināt
TAD GANDRĪZ NEKO NEVAR DARĪT
KO VAR DARĪT
telpa, kas piesātināta ar tādu nozīmi, pati par sevi ir horeogrāfija
baznīca ir kā balets |
|