|
Mar. 10th, 2019|12:35 am |
nesen pamanīju, ka nav nekā iepriekšparedzamāka par "vilšanos sevī". varbūt ir laiks to integrēt savos plānos. regulārs ilūziju zudums = part of the game. varbūt nākamreiz mēs būsim godīgāki, normālāki, pazemīgāki?
kaunēties nav jēgas; Dievs tevi pazīst labāk, nekā tu pats sevi: cik vien sniedzas skats, nav nekā cita, kā vien grēcinieki.
bet citiem gan nevajag melot, nevajag pazust, vajag atvainoties. vajag būt kopā. nav tā, ka kādam interesētu tavs krutums. mēs vairs neesam vidusskolā. patiesībā arī citi tevi paredz labāk, nekā tu pats sevi. ko tu no sevis negaidīji, to citi jau sen bija piedevuši. tas ir pat zinātniski pierādīts. mēs stipri par augstu vērtējam savu spēju rīkoties racionāli. pat priekšnieks pieļauj, ka tu kādreiz kaut ko sačakarēsi, tas jau ir iekļauts algā.
šim ierakstam briedu tik ilgi, bet beigās tas sanāca tik īss.
šī ieraksta temats ir mīlestība pret sevi.
sevi mīlēt ir nevis sevi maldināt sava krutuma ilūzijās, bet gan redzēt visu šo te asiņaino cūkukūti (citāts no virdžīnijas otrajām dzemdībām) un tomēr dot sev cerību |
|