|
Dec. 16th, 2018|03:19 pm |
no kristietības novērsos pirms 10 gadiem, džeku dēļ.
es nejutu, ka man tur, tajās draudzēs un attiecībās, būtu vieta kā "cilvēkam", kā Patiesības meklētājam un pārdomātājam. man bija kādi 18-24 gadi un apkārt bija daudz cilvēku, ar kuriem es biju emocionāli saistīta dažādās formās (ne obligāti romantiskā un ne jau ar visiem reizē), un es visās šajās attiecībās agri sajutu, ka no manis gaida kaut kādu "sievas" attieksmi, ka es ar savu pārāk nemierīgo prātu neesmu tāda sieva, kā Dievs ir teicis, kādai ir jābūt Bībelē, ... sajutu kaut ko tādu, ka man tuvi cilvēki it kā noniecina manus jautājumus un autentiskos pārdzīvojumus attiecībās ar Dievu; ka man pie tiem vajadzētu nonākt pastarpināti, ar paklausības starpniecību, kas nozīmē - ar garīdznieka, vai vīra, vai teoloģiski izglītota vīriešu kārtas drauga starpniecību. un ir cilvēki, kam tas der, kuru dzīve ir tāds sirdsskaidrs ceļš, bet mana dzīve ir jau bērnībā sabojātas, pazudinošas sirds ceļš, ar radikālu neuzticību jebkādām autoritātēm un vienlaikus alkām pēc tām. es zinu, ka es vienmēr stāvēšu pēdējā rindā.
tagad domāju, ka Kristū nav ne sieviešu ne vīriešu, ka kristietība tas kaut kādā ziņā ir Patiesais Feminisms, jo mūsu būšana dzimumiem paliek daudz virspusējākā realitātes līmenī. man vajadzēja ilgu laiku, lai to saprastu. jo esmu pārjutīga pret nosodījumu un noraidījumu un tas man traucē pašai domāt savas domas. mani priecē tas, ka manī iekšā ir izveidojusies tāda vieta, kur es esmu kā veca sieva, kam par visu nospļauties. lai arī vienlaikus tajā virspusējā, fiziskajā līmenī, es varbūt esmu daudz jaunāka, nekā biju jaunībā.
starp mani un Kristu bija daži pārpratumi, bet tagad viņi ir atrisinājušies. |
|