| |
[Sep. 30th, 2022|12:59 pm] |
Piektdiena, 1973. gada 14. decembris.
Kad atceros savu dzīvi, tad vienmēr visvairāk izjūtu tās mūžīgo “policentrismu”. Ne vienā no “pasaulēm”, kurās vienlaikus dzīvoju, es nekad “neaizgāju ar visu prātu”, ne ar vienu pasauli iekšēji līdz galam neidentificējos, vienmēr man bija cita, kurp jebkurā mirklī vienmēr varēju aiziet. Tai pat laikā zināju, ka nekad neesmu bijis vienpatis, bet gluži sabiedriska būtne. Man vienmēr bija acīmredzama neiespējamība aiziet kaut kur tieši ar visu “prātu”. Prāts vienmēr palika brīvs, svabads. Tā bija jau kadetu skolā. Es pieņēmu bez jebkādām atrunām to pasauli, kuru tā mums sniedza: militāru, krievisku, romantiski varonīgu. Un vienlaikus “aizgāju” uz tolaiku otro polu – pie t. Šimkeviča, pie sarunām par ārzemju filiāli, par Baznīcu, par teoloģiju, un tā pat dusmojās uz mani – priekš kam man vajadzīgas visas šīs detaļas, bet priekš manis tās bija dzīve.
Un tā pēc tam ir bijis vienmēr – liceja laikā, “laicīgajā dzīvē” – ballēs uz rue de la Faisanderie, un ārzemju filiālē un kustībā (šeit tiek domāta krievu studentu kristīgā kustība, tulk.piez.). It kā visa katras “pasaules” burvība būtu tieši tajā, ka no tās var aiziet, tas ir, citējot Nabokovu – “citur, citur, citur…” vai pēc Grīna «tout est ailleurs» (“viss ir citur”, fr.v.). Bet tas nekādi nenozīmē “būšanu bomzim”, ne arī “bohēmu”, patiesībā es tās abas neciešu. Es dievinu mājas, un priekš manis aizbraukt no tām ar nakšņošanu citur vienmēr līdzinās nāvei, atgriešanās liekas bezgalīgi tāla! Māju klātbūtne pasaulē – ar visiem šiem neskaitāmajiem izgaismotajiem logiem, aiz katra no kuriem ir kādam “mājas” – mani vienmēr piepilda ar gaišu prieku. Es kā izmeklētājs Megrē gandrīz vai gribētu katrā no tām iekļūt, sajust to neatkārtojamību, tās dzīvības siltuma veidu. Katreiz, kad redzu vīrieti vai sievieti dodamies ar iepirkumiem, tātad uz mājām, domāju, lūk, viņš vai viņa dodas mājās uz savu īsto dzīvi. Un man kļūst labi, un viņi man kļūst kaut kā tuvāki.
Visvairāk mani interesē, ko cilvēki dara, kad viņi “neko nedara”, tas ir, tieši dzīvo. Man liekas, ka tikai tad tiek izlemts viņu liktenis, tikai tad viņu dzīve kļūst svarīga.
Aleksandrs Šmemans “Dienasgrāmatas: burtnīca I” |
|
|