| |
[May. 2nd, 2018|08:15 am] |
esmu iesaistījusies garīgajā grupiņā - pirmo reizi kopš kristietības laikiem, kad bija 15+ gadus sen. šī te ir balstīta gurdžijeva metodē.
Par gurdžijevu ir diezgan pofig, jo man ir emocionāli politiskajā plānā izveidojusies nepatika pret guru figūrām. pret jebkuru powerplay, sākot no bdsm. true self un neduālisma meklētāju vidū guru pielūgšana ir vairāk modē nekā kristiešu vidū. runājot ar kādas apgaismotas personas pielūdzējiem un katra vārda galā nelietojot Meistars un Bhagavans un ka viņš ir brīnišķīgs un tīra mīlestība, var būt sajūta, ka tu būtu iespēris sunītim. labi, katoļu un p.tic baznīcā vēl ir kaut kāda hierarhija, kas mani mēdz trigerēt. bet pa lielam mums vienīgais guru bija jēzus, par kuru grūti kādam bija teikt, ka viņam ir kāda īpaša tuvība vai izpratne, un nebija nekādas sacensības kurš sēdēs pirmajā rindā.
labi, bet par garīgo grupiņu. man nenormāli patīk. uzreiz liekas, ka šajā pilsētā man ir aizmugure. cilvēki, ar kuriem ir kaut kāda vaŗdos neizteikta vienošanās par vajadzīgo virzienu. jo daudzi mani kursabiedri, viņi vienkārši, būsim reāli, alkst pēc slavas un naudas. lai arī tas ir ietērpts ļoti alternatīvi ar daudzām pašdestruktīvām atkāpēm. un vēl tā gurdžijeva metode ir inčīga. es iedomājos, kaut kādās minesotas programmās varētu būt līdzīgs. katru nedēļu ir viens "self-remembering" uzdevums, piemēram, ejot caur durvīm, nodomāt "I am here now", un viens "self inquiry" uzdevums, piemēram, šonedēļ ir uzdevums apzināt lomas, ko tu spēlē savā iekšējā teātrī, un katrai pierakstīt, kādas ir ar tām saistītās cerības, bailes, domas, jūtas un sajūtas. sāku rakstīt vairākas reizes un bija jāapstājas, jo tas bija par smagu - ieraudzīt, cik daudz nevajadzīgu lietu es pati ar sevi daru. scenāriji, kas vislaik atkārtojas - es tos vienkārši radu, spēlējot ierastas lomas. piemēram, intelektuāļa vai eksistenciāla āksta loma, kurā es automātiski lecu aiz dažādām bailēm. un rezultātā notiek tieši tas, no kā baidos - dažos savos cilvēciskajos aspektos es palieku citiem neredzama. cilvēki labprāt sadarbojas ar lomām, ko tu vēlies spēlēt.
šīs lomas vispār nav patīkamas. ne fiziski, ne emocionāli ne intelektuāli. neiedomājamu apmēru divdimensionalitāte un nepieslēgtība aktuālajai realitātei. uzrakstot to visu uz papīra ir vienkārši tāda sajūta, ka tu esi daudz lielāks muļķis, nekā bija licies. šajā ziņā gurdžijevam ir taisnība, ka viss, kas ir, ir tikai dažādu veidu muļķi. |
|
|
| |
[May. 2nd, 2018|08:46 pm] |
|
tas, ko mēs saucam par tumse, nav īstā tumsa, bet to jūs tāpat jau zināt |
|
|
| |
[May. 2nd, 2018|08:49 pm] |
|
tumsa ir identifikācija ar lomām vai identifikācija ar domām |
|
|