| |
[Dec. 28th, 2016|03:56 pm] |
Vakar bija salīdzinoši slikta sesija ar Daini. Salīdzinoši, jo palika protams labāk, man vispār paliek labāk, ja kāds ar mani aprunājas. Bet slikta, jo es tikai tagad sapratu, ka viņš tomēr ir riktīgs kristietis un laikam bija sapratis, ka es arī esmu. Un tātad pirmkārt viņš runāja par žēlastību un piedošanu, un atteikšanos no ego, ok, par šo punktu man izdevās viņam paskaidrot, ka esmu tur jau bijusi un iebraukusi auzās, un tad viņš saprata un piekrita, ka zemošanās ir koncepts viszemes cilvēkiem, nevis cilvēkiem bez "es" robežām. Bet tad viņš sāka runāt par Dievu kā par personu, ar gribu, proti, ka viņam ir vēlme un griba būt ar mani attiecībās, un es ar to acīmredzami vairs nerezonēju. Patiesībā nekad neesmu jutusi Dievu kā personu ar gribu un plānu. Arī kad biju kristiete, es to vairāk jutu kā "vietu", planētu ar zināmu gravitāciju, kas pastiprinās, tai pietuvojoties. Tas, ko es tagad sarunās saucu par Avotu, lai arī lūgšanās joprojām par Dievu. Bet es nesaņēmos to vinam pateikt un viņš turpināja man sludināt Dieva mīlestību un piedošanu un parentship, un manī tas neko nekustināja. Man arī šķita, ka es jutu, ka viņš cenšas mani ar to aizkustināt. Tas man nepatika. Viņa manipulācijai ir noteikti ļoti labi nolūki, bet man vienkārši nepatīk, ka ar mani nesarunājas kā ar līdzīgu. Es nezinu, vai tas ir sistēmisks seksisms, vai kas.
Viņam piemīt paradums maukt intuitīvi, nenoskaidrojot visu informāciju, un skatīties, vai trāpīs, un vērot reakciju, un ja nav trāpīts, mauc kaut ko citu. Tas kaut kādā ziņā ir saprotami, ja cilvēkam ir tik liela pieredze, kā arī nav nekāda tāda īpašā psihoterapijas skola ar noteikumiem, kurai viņš sekotu. Bet arī mazliet slikti, jo manā gadījumā dažreiz trāpa dažreiz nē, un tad visa saruna var aizvest virzienā, kuram es neesmu pieslēgusies, jo man ir protams kauns tā uzreiz teikt, ka nav trāpīts, turklāt, pirmajā reizē es teicu ka nav trāpīts un tad viņš acīmredzami sāka intelektuāli iespringt un noslēdzās. Tur ir kaut kāds varas attiecību aspekts, viņa terapijā, un es nezinu, vai viņš ir gatavs nevis būt par mācītāju, bet patiešām būt sarunā, kurā arī viņam pašam sevi būtu slepus jāatkailina. Šis man ļoti patīk eksistenciālās psih.ter. skolā - ka terapeits nekad nepārstāj analizēt pats savu attieksmi un emocijas pret pacientu.
Vienreiz vēl aiziešu, un šoreiz paskaidrošu, un tagad domāju, vai viņam ir ausis dzirdēt kritiku, ka es vēlētos, lai viņš izdara spriedumus tikai balstoties informācijā, ko es sniedzu, nevis pieredzē (ar šāda tipa latviešu sievietēm, kurām pofig padod da jebkādu mīlestības vēsti un viņas raud un krīt tev pie kājām). Un tad es pajautāšu, vai tas viņu neaizvaino, un vai viņā no šī teikuma neuzceļas kaut kāda barjeriņa pret mani, vai nerodas kaut kāds ego ievainojums, kas viņam traucētu būt klātesošam sarunā, kuras virziens nevienam nav zināms.
Un tad jau redzēs. |
|
|